Atgriežoties no atvaļinājuma savās Cēsīs, Pils laukumā mani gaida pārsteigums. Kas tas? Zaļajā zālītē iepretī skaistajai pilij uzbūvēta pelēka, pie tam šķība būdele bez logiem un durvīm. Verot vaļā Izstāžu nama durvis, kur vēl nesen mirdzēja Maijas Tabakas krāšņā māksla, tagad raugos uz siena rulli un dēļu galiem no kāda veca šķūņa. Pārsteigumi seko – uz izstāžu lielo zāli, kur stāv melnais, spožais flīģelis, ved izbūvēta taciņa, it kā te tagad būtu kāds purva dūksnājs. Vai esmu laukos?
Tajā brīdī jaušu, ka še ar mani spēlējas. Izstāde “Iespējamā vieta” apmeklētāji nokļūst asociāciju, krāsu un smaržu (siena rullis) spēlēs, kur viņus iesaista mākslinieks, personālizstādes veidotājs Andris Eglītis. Bet viņš taču ir gleznotājs, atminos arī, ka prestižās Purvīša balvas ieguvējs! Tomēr ļaujos spēlēm ar mākslu. Tādu mākslu, kuru veidojusi ne tikai ota uz audekla, arī zāģis saskarsmē ar koku un foto emulsija, sastopoties ar gaismu.
Pēc pastaigas pa izstāžu zālēm divos stāvos – arī ar šļūkāšanu un kāpelēšanu – man šķiet, ka esmu apdāvināta. Ne jau ar ko praktisku, kaut arī tas ir iespējams – tepat Andra Eglīša būvētajā šķūnīti
kāda sieva stāv un dala zāļu tējas buntītes. Mani aizrauj mākslinieka piedāvātās sarunas ar koku – īsta kok-tēlniecība. Vienā zālē smagie dēļi pacelti un sastiprināti tādos leņķos, ka vizuāli tie lido, veidojot staru. Tas ir īsts, astei pat varu pieskarties. Otrā zālē eju pa dēļu taciņu, līdz pakāpjos kalnā un jūtos tik tuvu debesīm kā šovasar Drustos, kad uzkāpu Piltiņkalnā.
Trešajā zālē var nokļūt tikai drosmīgie, jo jākāpj pāri laikam un arī pāri gadskārtām. Kāpnes sastutētas no tik vecām brusām, ka nav šaubu – tās pieredzējušas gadsimtus. Kāpjot mans skats apstājas pie gleznas, kas attēlo “Dūķus”, pamestu vietu Drustu pagastā, kur, kā stāsta, nav nekā – tik akmeņu pagrabs un slietņi no dēļu galiem. Mākslinieks tos uzgleznojis, gleznā ticis arī aukstums, dabas kailums. Man sāk salt, uz to veroties.
Beidzot īsta izstāde! Tā nodomāju, izslienoties zālē, kur svaigi zāģēti dēļi kalpo, izceļot foto mākslu. Tā gan ir ļoti vecināta un miglaina kā no vecātēva albuma. Laikam tā smaržo laiks, kad pagātne vējojas. Skatos, ir sajūta, it kā es būtu iespraukusies kādā vecā lauku šķūnī un uzgrūdusies aizmirstām lietām, kas tagad fascinē ar savu vecumu vien.
Daudz izjūtu vienā vien pusstundā! Būtu interesanti satikt arī pašu mākslinieku. Varētu jautāt, ko viņš vēl tajos Drustu Dūķos darīs, tāpēc nopriecājos, ka pēc nedēļas – 12. septembrī – Andris Eglītis būs Cēsīs, divos dienā atbildēs uz mākslas skolas bērnu jautājumiem un gan jau arī uz mūsu – pieaugušo – vaicājumiem.
Mairita Kaņepe
Komentāri