
Novembra pirmajā dienā Jaunpiebalgas evaņģēliski luteriskā baznīcā lasītājiem tika nodots apjomīgs un vērtīgs izdevums “Jaunpiebalgas svētā Toma baznīca un mācītāji”. Grāmatas sastādītāja, Jaunpiebalgas vidusskolas skolotāja, novadpētniece Vēsma Johansone priekšvārdā raksta: “Grāmata “Jaunpiebalgas svētā Toma baznīca un mācītāji” sniedz lasītājiem ieskatu Jaunpiebalgas ev.lut. baznīcas un draudzes vēsturē, kā arī astoņu ievērojamāko luterāņu mācītāju darbībā. Draudzē kalpojuši mācītāji, kuri ne tikai sprediķoja, tā izglītojot draudzes locekļus, bet arī pasniedza bērniem ticības mācību, tulkoja, sastādīja Dziesmu grāmatas, apkopoja novada vēsturi, vēroja vietējās tradīcijas un tās pierakstīja.”
„Druvai” V. Johansone pastāstīja, ka grāmata tapusi ilgākā laikā. Pirms vairākiem gadiem, sākot studijas Latvijas Universitātes sociālo zinātņu fakultātes bibliogrāfijas un informācijas zinātnes nodaļā, diplomdarbā iecerēts veidot bibliogrāfisko rādītāju par Jaunpiebalgas draudzes mācītājiem.
“Neesmu teorētiķe, man patīk praktiskas, novadpētnieciskas, reālas lietas. Tāpēc izvēlējos šādu tēmu, jo man mūsu baznīca jau sen šķita īpaša. Sāku meklēt literāros avotus no 18.gadsimta beigām līdz mūsdienām. Manu diplomdarbu veidoja anotētās bibliogrāfijas un fotogrāfijas. No šī darba, pievienojot fotogrāfijas, izauga grāmata. Bibliogrāfiskais rādītājs saglabāts kā viena no nodaļām,” stāsta V. Johansone.
Grāmatas izdošanā lielu palīdzību sniedzis Tālavs Jundzis, ilggadēja Jaunpiebalgas baznīcas mācītāja Edgara Jundža dēls. Sadaļa par šo mācītāju ir visapjomīgākā,tā vēsta ne tikai par viņa kā mācītāja lielo ieguldījumu Jaunpiebalgā, bet apraksta arī viņa ciešanu ceļu, kad padomju valsts viņu nosauca par bīstamu valsts noziedznieku. Notiesāja uz astoņiem gadiem Sibīrijā un nosūtīja uz labošanas darbu sevišķo nometni Vorkutā.
„Edgars Jundzis bijis unikāls cilvēks. Viņš zinājis septiņas valodas, bet mācītāja doktora disertācija par Jēzus dzīvi uz sinoptisko un Jāņa evaņģēliju bāzes, ko viņš aizstāvēja 1980.gadā, izraisīja plašu interesi un diskusijas gan tolaik, gan daudzus gadus vēlāk.
Mani pārsteidza E. Jundža iecerēto zinātnisko darbu saraksts, kas tapis 1977.gadā, tur minēti 28 darbi. Sarakstā atzīmēts, vai darbs jau pabeigts, tuvu beigām, pusē vai tikai iesākts. Šie darbi bija ne tikai par teoloģiju, bet arī par senlatviešu mezglu rakstiem, sengrieķu valodu, bioritmiku, arī pētījums par mūžīgo dzinēju.
Grāmatas tapšanas laikā satiku daudz interesantu cilvēku, atradu saistošus dokumentus. Jo vairāk meklēju, jo vairāk atradu. Gluži kā ar dzijas kamolu, atliek to paritināt un tas pats tinas un tinas,” stāsta V. Johansone.
Grāmatā apkopotas fotogrāfijas ne tikai no bibliotēku un muzeju fondiem, bet arī no jaunpiebaldzēnu albumiem. Vācot informāciju, V. Johansone saņēmusi lielu atsaucību no tiem, kuri kaut kādā veidā saistīti ar Jaunpiebalgas draudzi: „Kad pagasta avīzē informēju par grāmatas tapšanu, saņēmu brīnišķīgu atsaucību. Cilvēki ziedoja fotogrāfijas, dalījās atmiņās. Sarunās vēlreiz pierādījās piebaldzēnu stiprums, un to man gribējās atklāt lappusēs. Lai grāmata būtu ne tikai dokumentāla, bet arī cilvēciska, lai parādās nianses, kas nav pieejamas vēstures dokumentos.
Īpaši atmiņā palikusi tikšanās ar Mārīti un Pēteri Krasovskiem, jo E. Jundzis ar Mārītes tēvu Teodoru Veikli un vēl kādu vīru Voldemāru Strauju bija tie, uz kuru entuziasma turējās baznīca un draudze. Varu teikt, ka grāmatas tapšanas laikā bija daudz patīkamu pārsteigumu.”
Grāmatas veidotāja daudz stāsta par Jaunpiebalgas baznīcas vēsturi un mācītājiem, kuri kalpojuši tajā. Un katrs no grāmatā pieminētajiem atstājis savu devumu ne tikai šī pagasta, bet visa novada un pat valsts mērogā. Mums tik zināmo Ziemassvētku dziesmu „Es skaistu rozīt' zinu” lokalizējis Kārlis Ludvigs Kēlbrants. Viņa devums latviešu garīgajā kultūrā ir nozīmīgs.
Rakstot par mācītāju Kēlbrantu dzimtu, V. Johansonei labs informācijas avots bijusi Marijas Treijas grāmata “Emīls Kēlbrants. Kāda mācītāja stāsts”, ko no vācu valodas tulkojusi jaunpiebaldziete. skolotāja Astrīda Knāķe. „Nezinu, vai par Kēlbrantu dzimtu, mācītājmuižu un dzīvi tajā līdz tam bijuši precīzāki apraksti,” piebilst V. Johansone.
Grāmatas veidošana bijis aizraujošs process, kurā iesaistījusies profesionāļu komanda. Tālavs Jundzis ieteicis mākslinieku Aivaru Plotku, kurš veidoja vāku dizainu.
„ Aivara Plotka piedāvājums bija ļoti labs, profesionāls, ar to izdevums ieguvis. Arī pārējā komanda, kas piedalījās tapšanā, bija ieinteresēta labā rezultātā. Es mācījos no viņiem, kā pareizi veidot un sastādīt grāmatu,” stāsta V. Johansone.
Atvēršanas pasākums notika tieši Jaunpiebalgas baznīcā, vietas izvēle nebija nejauša. Uzzinājusi, ka ne literārais redaktors, ne mākslinieks šo vietu nav redzējuši, grāmatas veidotāja sapratusi, ka pasākumam jānotiek tieši baznīcā. Un rezultāts bijis labs, atnākušie guvuši muzikāli emocionālu baudījumu.
Jautāta, kādas ir sajūtas, pirmo reizi paņemot rokās gatavo grāmatu, V. Johansone neslēpj, ka tas bijis īpašs brīdis un acīs sariesušās asaras.
Lai arī darbs ir dokumentāls, pirmā iepazīšanās ar tā saturu ļauj secināt, ka izdevumu būs interesanti izlasīt ikvienam. Tajā ir ne tikai plašs dokumentāls materiāls, bet arī daudzu cilvēku atmiņas par mācītājiem un norisēm baznīcā. Uzraksts uz pēdējā vāka: “Daudz ko jaunu un interesantu sola šī grāmata” atbilst izdevuma garam un saturam.
Komentāri