
Tirdzinieki, kuri vecāki par 75 gadiem un pārdod pašu dārzos audzēto un rokām tapušo, var tirgoties par puscenu.
Iepriekš par tirgošanos bija jāmaksā tikpat, cik gados jaunākiem pārdevējiem – viens lats un 20 santīmu par vienu metru āra galda. Tagad sirmgalvji, kuri pārsnieguši 75 gadu vecumu, bet joprojām vēlas pārdot kādu kilogramu ābolu, mežā salasītu ogu, paša adītu zeķu pāri, maksā puscenu – 60 santīmus. Un viņi ir gandarīti, ka tirgus administrācija un Cēsu domes deputāti tā lēmuši.
“Liels paldies, ka mūs saprata. Vēl vasarā no pensionāru biedrības puses rakstījām šādu lūgumu. Vasarā jau tirgotāju bija vairāk, vismaz 10 no tirdziniekiem saņemtu atlaides, tagad mazāk paši vecākie nāk uz tirgu, jo aukstāks un viss dārzā augušais pārdots, bet pretimnākšanu jau varēs izmantot arī nākamgad,” dalījās Skaidrīte Pedola, kura tirgo zāļu tēju maisījumus. Kundze bija gandarīta, ka visu ziemu izdosies tirgoties iekštelpās. Par mazāku vietas maksu priecājās arī kundze, kuras vīrs ir invalīds, bet izgatavo koka karotes un makšķerniekiem vajadzīgos piederumus – šī atlaide pienākas arī tirgotājiem ar īpašām vajadzībām.
“Lata divdesmit santīmu vietā vairāki cilvēki par tirgošanos varēs maksāt 60 santīmus dienā. Atlaide gan attiecas tikai uz gados vecajiem tirgotājiem, kuri pārdod pašu izaudzēto, ir mājamatnieki. Preču pārpircēji šādu atlaidi nesaņems,” uzsvēra Cēsu tirgus direktors Māris Bērziņš. Arī vaicāts, kāds bijis kritērijs atlaides apmēra un to saņēmēju izvēlē, bija strikts: “Mēs nevarējām atlaist visu tirgošanās maksu. To nesaprastu arī pārējie tirdzinieki, no kuriem daudzi ir pensijas vecumā. Un neesam jau arī labdarības organizācija, jo par tirdzniecības vietu izmantošanu iekasētie līdzekļi ir tirgus ieņēmumu avots. Bet piemērotā atlaide ir mūsu labā griba un to iespējams saņemt katram tirgotājam, uzrādot personu apliecinošu dokumentu, tāpat prasām arī dokumentus, kas apliecina, ka tirgotājam ir zemes īpašums, tās nomas līgums, mazdārziņš, kur
pārdodamo izaudzē. Tādi ir tirgus likumi.”
Kā izmaiņas vērtē pārējie tirdzinieki? Neviens no “Druvas” aptaujātajiem ābolu, dzērveņu, vilnas zeķu vai mārtiņrožu tirgotājiem neteica, ka viņi apskaustu cienījamos sirmgalvjus, kuri izpelnījušies iepriekšminēto atlaidi. Daža tirgotāja teica, ka vēl pāris gadi jānodzīvo, lai tādas priekšrocības saņemtu, citi apgalvoja, ka lats un 20 santīmi nav nekāda samaksa par tirgošanās vietu un to tirgojoties var ar uzviju atpelnīt.
“Ja zeķu pāris maksā četrus, sešus latus un vismaz trīs tādus, ziemai nākot, varu pārdot, tad par tirgus naudu nepārdzīvoju. Tikai jāada un cilvēkiem jāpērk,” dalījās Raisa Sidoroviča. Apmierināta ar to, ka visu vasaru bijusi laba tirgošanās vieta, bija arī liepēniete Stefānija Kokorēviča, kura pārdevusi gan dārza, gan meža veltes.
“Sanāk jau izdevumi – tirgus un ceļa nauda, bet būtu daudz sliktāk, ja neko nedarītu,” tā Stefānijas kundze. Piesardzīgāki izteikumos bija dārzeņu, rudens ziedu un ābolu tirgotāji. Viņi nesūdzējās par tirgus vietas maksu, bet uzdeva jautājumu – ko par latu divdesmit nopērkam? Metru galda. Nepienākas sols, kur apsēsties, tas jāņem līdzi no mājām vai jāpalūdz paziņām tirgotājiem no iekštelpām, un nav
jumta virs galvas. Ir zināms, ka ziemas ābolus var pārdot vēl pēc gadu mijas, tie ir garšīgi. Vai tirgotāji ābolus pārdos zem klajas debess – lietū un stāvot sniega kupenā?
Komentāri