Aira Mellēna Zaubes pusē ir izslavēta kūku cepēja. Viņa stāsta, ka šīs zināšanas nav pārmantojusi no mātes vai vecāsmātes. Drīzāk noteicošā bijusi vēlme izmēģināt un galdā celt ko jaunu, īpašu.
„Māsa pirmā sāka cept kūkas, un man arī radās vēlēšanās pamēģināt. Pirmās kūkas bija diezgan smieklīgas, taču pamazām roka ievingrinājās. Garšas izjūta gan varbūt iedzimta,” saka Aira un piebilst, ka mājas un veikala torte nav salīdzināmas. Savās dzimšanas dienās Aira galdā vienmēr liek pašceptu kūku. Cepēja atzīst, ka ģimenē iecienītākā ir putukrējuma torte, kas viņai sanākot gaisīga un garda.
„Vasara ir īpašs laiks. Tad kūkas var dekorēt ar svaigām zemenēm, avenēm, ķiršiem un citām ogām. Protams, šis ir arī laiks, kad pagraba plaukti jāpiepilda ar ievārījumiem. Arī brūkleņu laiks sācies, un to izmantoju. Veikalā ievārījumus nepērku. Cenšos arī likt kompotus, marinēt, lai rudenī pagrabu piepildītu ar dabas veltēm. Nezinu, vai pie vainas dārdzība, vai vēlme pēc bioloģiski tīras pārtikas, taču arī jaunie mūsdienās pievēršas konservēšanai,” domās dalās Aira un saka- viņai rosīšanās pie plīts sagādā prieku.
„Man patīk mēģināt un izdomāt jaunas receptes. Patīk televīzijā skatīties dažādos kulinārijas raidījumus un mācīties kaut ko jaunu. Ir man tāda melnā kladīte, kurā pierakstītas receptes,” smejot saka cepēja un piebilst – ir svarīgi kaut reizi dienā ģimenei sanākt kopā pie galda.
„Ārpus mājas ēdam ļoti reti. Pusdienas vienmēr ir mājās. Dēls iegādājās lielu galdu, lai visa ģimene var kopā pusdienot. Vasarā dažkārt pusdienojam svaigā gaisā uz terases, bet svētdienās cenšos ģimenei pagatavot kaut ko īpašu,” atklāj Aira. Viņa gan atzīst, ka straujā inflācija likusi par sevi manīt, jo daudzi produkti veikalu plauktos kļuvuši ievērojami dārgāki.
„Sviests ir četras reizes dārgāks. Milti, olas, krējums, cukurs- arī šiem produktiem cenas strauji cēlušās. Pat gāzes cenas augušas. Bet ko var izdarīt?” prāto Aira. Jautāta par dzīvi pagastā, saka : „Šajā pusē ieprecējos. Esmu kurzemniece. Tiesa, vecāku mājas vairs nav. Pārdevām. Taču jūtu, vecākai kļūstot, uz dzimto pusi velk. Kādreiz to neizjutu. Senāk domāju – ko vecās tantes klaiņo gar mājām, skatās un pēta? Bet tagad pati, kad aizbraucu uz kapiem, nobraucu gar mātes māju un ar vienu aci paskatos, kā cilvēki tur dzīvo un saimnieko. Ar gadiem šīs sajūtas kļūst spēcīgas. Taču arī Zaube ir skaista vieta, kaut gan pamazām daudz mainās. Žēl, ka jaunie aiziet prom. Gribētos, lai cilvēki nebūtu tik kūtri. Kādreiz mums bija koris, dramatiskais pulciņš, bet tagad visi ir stumjami. Dzīve bija interesantāka, bet tagad pieklususi.”
Komentāri