
“Liepas Lielajai Ellītei nogruvums,” šāda ziņa ātri apskrēja liepēniešus. Pēdējos gados
nekas tāds nebija noticis.
“Nogruvums ir diezgan liels, nācās talkā ņemt arī tehniku,” stāsta Priekuļu novada labiekārtošanas darbu vadītājs, ainavu tehniķis Jānis Sirlaks un piebilst, ka alas ieejai priekšā bija smilšu kaudze, smiltis bija nosprostojušas avotiņu, un tas lauzās cauri, meklējot jaunu ceļu. Dabas paveiktais ātri tika novākts.
“Neviens nav vainīgs, ka notika nogruvums. Dabā notiek tā, kā tā iecerējusi,” bilst Jānis Sirlaks.
Arī agrāk Lielajā Ellītē pat diezgan regulāri notikuši nogruvumi. Liepēniete Valda Erdmane atceras, ka pagājušā gadsimta 50.gadu vidū ala bijusi daudz dziļāka. “Kad Liepā sākās lielā celtniecība, laikam jau zemes tricināšanas dēļ nogruvumi bija
regulāri. Sevišķi 60.gados. Vai ikreiz, kad rīkojām talkas, kaut neliela kaudzīte smilšu bija jāizvāc,” stāsta liepēniete. Valda atceras, ka savulaik pārkare bijusi daudz lielāka, arka
apaugusi ar sūnām. Bērniem ļoti paticis pa to kāpelēt, kaut bija bīstami.”70.gados apkārt alai tika aplikts drāšu žogs. Bija pat slēdzami vārtiņi. Bija tādi, kas sētu postīja, mēģināja iekļūt. Tikai Atmodas sākumā žogs tika noņemts, jo turpat līdzās tika atjaunots piemineklis,” atmiņās kavējas Valda un atgādina, ka Lielā Liepas Ellīte vietējiem iedzīvotājiem ir
mīļa atpūtas vieta, ļoti daudzi dzer ellītes avota ūdeni.
Valda
uzsver, ka smilšakmens ir smilšakmens, un tā klintis grūst. “Vienīgais, ko varam darīt – nopūsties un teikt: “Žēl gan, ka tā notiek.”
Tiek uzskatīts, ka alai ir ap 7000 gadu. Lielā Ellīte ir
viens no vecākajiem tūrisma objektiem Latvijā, senatnē līdzinājusies ērģelēm ar daudzām stabulēm. Teicēju atmiņu pierakstos minēts, ka 20.gs. 20.
gados no alas ar vezumiem veduši smiltis saimnieciskajām vajadzībām, iznīcinot alas agrāko izskatu.
„Mājas Viesī” 1864. gada publicētas ziņas, ka alu apmeklējuši cilvēki arī no Igaunijas un atrasti uzraksti pat
no 1500.gada.
Ellītes ala ir nepārtraukti mainījusies. Šo
dabas objektu grūti salīdzināt ar citiem Latvijas smilšakmens atsegumiem, jo tam ir neparasta forma. Ellītes arkas – vienīgās dabiskās (principā mākslīgas) smilšakmens arkas Latvijā pēc Sietiņieža arkas sagrūšanas.
“Visos laikos bērni pa alu ir spēlējušies un nav līdzējis nekāds nožogojums. Prieks, ka Ellītes apkārtne tiek sakopta, ka brauc tūristi,” saka Erdmane, bet Jānis Sirlaks pastāsta, ka
pamazām vien tiek iekopts astoņus hektārus plašais mežaparks ap Ellīti. Tur būs takas pastaigām. “Barjeras apkārt alai pasargā pārgalvīgos. Diemžēl mēs nezinām, kad var notikt nelaime, tāpat nevaram paredzēt procesus dabā. Blakus stāvlaukumam pļaviņā esot tukšumi, iespējams, apakšā ir liela ala,” domās dalās Jānis Sirlaks.
Sarmīte Feldmane
Komentāri