Ceturtdiena, 2. oktobris
Vārda dienas: Ilma, Skaidris

Ceļojums, kas izvērsās par piedzīvojumu

Druva
200808292152315525

“Bija skaista, saulaina piektdiena ar ģimenes pusdienām, kad nolēmām novēlēt labu ceļa vēju draugiem, kas nākamā dienā devās uz Horvātiju. Bet viņi aicināja arī mūs braukt līdzi. Lai arī sākumā atteicām, pēc pāris stundām jau bijām pārdomājuši, sapratuši, ka nav ko zaudēt, un piekritām,” savu stāstu par negaidīto piedzīvojumu ceļojumu sāk Vladislavs Birze jeb vienkārši Slaviks ar sievu Sandru.

Tikšanās vieta bija norunāta pie Kauņas apvedceļa, kur satikās trīs ģimenes, katra ar savu mašīnu. Ceļojuma mērķis bija izrauties no ikdienas un pie reizes apskatīties to, kas būs pa ceļam. Pārējās ģimenes ceļojumā devās uz trim nedēļām, bet Slaviks ar Sandru bija izlēmuši piebiedroties uz nedēļu. Jānis Pāvils II ar latviešu mašīnām

Tā kā nebija rezervētas naktsmājas, to sameklēšana izvērtās par pirmo piedzīvojumu. Vasarā, turklāt brīvdienās dabūt kādu brīvu vietiņu nav vienkārši. Slaviks stāsta: “Vienā viesu namā iebraucām, tur viesības, kāzas, nākamā vietā arī pilns ar mašīnām, vēl nākamā it kā kluss, bet arī jau gaida viesus. Beigu beigās atradām vietu, kur arī bija kāzas, bet gulēšana blakus mājiņā. Mums paveicās ar visklusāko istabiņu.

Nākamajā dienā braucām cauri Polijai, apciemojām Jāņa Pāvila II pieminekli. Tur dzirdējām kuriozu stāstu. Draugi uzsāka sarunu ar vietējiem. Viņi stāstīja, ka pirms desmit gadiem pāvests šeit nolaidies ar helikopteru, novadījis mesi un: “tad viņu aizveda ar tādām mašīnām kā jums!” Bijām pārsteigti, kā tā – kā mums? “Nu kā, šitādām jaunām un lielām!” Tā ir, ka poļi pārvietojas ar mazām mašīnītēm,” stāsta Slaviks

“Tālāk braucām uz Ungāriju, Balatona ezeru. Jau pa ceļam jutām, ka ar mašīnu kaut kas nav kārtībā, brīžiem kaut kas briesmīgi dūmoja. Tomēr nolēmām, ka tas brīžos, kad gāzes pedāli kārtīgi iespiež grīdā. Turpinājām braukt.

Pie Balatona apmetāmies kempingā, pāris dienas izbaudījām ūdens priekus. Bija doma pabraukt vēl mazliet draugiem līdzi, bet, tā kā jutām, ka kaut kas ar mašīnu nav labi, izlēmām, ka mēs ar sievu tālāk nebrauksim, pa ceļam vien iegriezīsimies pie draugiem Austrijā un tad brauksim mājās. Tā nu ceļu turpinājām jau vieni paši,” stāsta Slaviks. Kad mašīna vairs netiek kalnā

“Kad kādā kalnā tikko bijām tikuši augšup, apstājāmies, lai izpētītu, kas īsti mašīnai vainas. Izrādījās, ka automātiskajā ātrumkārbā nav eļļas. Nopirkām eļļu, bet bija jāizdomā, ar ko to ieliet, jo tam nepieciešams gara piltuve. Meklējām visu iespējamo, ko pielāgot šai vajadzībai. Sameklējām sasistu plastmasas pudeli, kurai izdevās noplēst apakšu, jo arī naža mums nebija līdzi. Tomēr tā nederēja. Meklēju mašīnā pa kabatiņām, atradu alkometra caurulīti, kas bija palikusi pēc kādas policijas pārbaudes. Caurulīte kārbā iet iekšā, bet kā savienot ar pudeli? Iespraudām akmeni, sieviņa nāca ar leikoplastu, salīmējām un piltuve gatava! Salējām eļļu, braucām tālāk. Pabraucām labu gabalu, bet kārba atkal tukša, auto neiet. Tad izpētījām kartē, ka tepat jābūt krustojumam uz māju pusi, atkal iebraucām benzīntankā ieliet eļļu un sākām ceļu mājup. Tā mēs biežāk lējām eļļu nekā degvielu, bet izbraucām Ungāriju un lielāko daļu Slovākijas,” piedzīvoto ataino Slaviks.

Sandra skaidro: “Pēc līdzenā autobāņa sākās kalni, domājām, nedod Dievs, apstāties kaut kur kalnu pārejā. Tur sanāca apmēram septiņus kilometrus braukt tikai augšā. Sākās līkloči, vēl ceļa remonts. Ik pa brīdim jābremzē. Bet ar mašīnīti uzsākt braukšanu normāli nevaram. Caur vienu tuneli pavisam gurdeni gāja cauri. Otrā pusē sastrēgums, apstājāmies, zili dūmi griezās, ne vairs balti. Nostūmos malā, attaisīju dzinēja pārsegu vaļā, skatos- dūmos zilas liesmas, uguns šķiļas! Izrāvu sievai limonādes pudeli no rokām, ar to kārtīgi salaistīju, tad bija patīkama smarža”, ar smaidu par pieredzēto stāsta Slaviks. Bija skaidrs, ka tālāk braukt nevar. Tāpēc Sandra palika pie mašīnas, bet Slaviks gāja uz netālo pilsētiņu meklēt padomu. Mājup ar smago auto

Pilsētiņā sastapis divas lielas fūres ar Latvijas numuriem. Mašīnas veda vieglos auto. Slaviks skrējis klāt un skaidrojis, kas par lietu, kaut nav zinājis, kādu palīdzību varētu lūgt. Arī šoferis nezinājis, kā palīdzēt, bet nolēmis paskatīties, kas par nelaimi. Runājoties sapratuši, ka saremontēt nevar, vilkt arī ne, bet tad viens no šoferiem domīgi pētījis abus smagos auto un secinājis – ja kravu pārbīda, tad varētu sanākt vieta arī Slavika mašīnai. “Protams, puiši bija ar mieru to darīt par samaksu, un es piekritu. Tā viņi vienu fūri iebrauca tuvējā lielveikala stāvlaukumā un sāka darboties, visu pārsprādzēja, pārriktēja. Bet saulīte cepināja, ne ēnas, un vēl jauns asfalts,” skaidro Slaviks..

Kamēr vīrs meklējis palīdzību, Sandra arī domājusi, ko darīt, un secinājusi, ja nekā citādi, tad jāved auto uz tuvāko servisu, jāpārdod par jebkādu cenu un jāsēžas vilcienā vai autobusā, jābrauc mājās. Tomēr šis variants nav bijis jāīsteno, Slaviks sēdās vienā kravas mašīnā, Sandra otrā, un ceļš uz mājām varēja sākties. Pusdienas uz ceļa

“Pa ceļam uz mājām Polijā mazā miestiņā apstājāmies atpūsties. Lai nebūtu jāmaksā par viesnīcām, gulējām mašīnās. Kafiju bieži vārījām turpat pie auto. Mums bija kafija, šoferiem ūdens un gāzes balons. Arī pusdienas tāpat uz plītiņas taisījām,” pastāsta Slaviks.

Sandra skaidro, ka Polijā aktīvi dežurē transporta policija, kas var par ļoti daudzām lietām apstādināt un likt maksāt lielu soda naudu. “Mums paveicās, jo transporta policija apstādināja tieši vienu mašīnu pirms mums, mūsējām vairs vietas nebija. Bet pa rāciju ziņoja, ka arī vēl otrā vietā ir policija. Lai arī šoferiem vēl laiks atļāva braukt, viņi saprata, ka policijai garām nevarēs tikt, nolēma apstāties un braukt pa nakti. Autopārvadātāji zināja, ka pēc traģiskā gadījuma, kad, lai izvairītos no soda naudas maksāšanas, divi transporta policisti bija nosisti, pa nakti viņi vairs nedežurē.”

Trešajā dienā Sandra un Slaviks bija mājās. Jau laikus sazvanīts autoserviss, pretī atbraucis evakuācijas specializētais auto. Slaviks secina: “Es ārzemēs ne tik daudz redzēju dabu un kultūras pieminekļus, kā saskāros ar dažādām grūtībām, kas rosina izdomu. Tas bija tā vērts – ne no kā kaut ko izdomāt, lai panāktu vēlamo rezultātu.” Arī Sandra teic, ka ceļojumā pavadīts burvīgs laiks, tikai brauciens iznācis dārgāks nekā plānots.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Katru vasaru kāds stūrītis krāšņāks

03:00, 8. Sep, 2025
1

Turpinot tradīciju, arī šovasar augustā notika Vecpiebalgas apvienības pārvaldes konkurss “Sakoptākā sēta”. Vērtēšanas komisija – […]

Stāsts nav par skolas solu, bet vērtībām

03:00, 7. Sep, 2025
6

Šovasar par Ungurmuižu rakstīts vairākkārt. Ne kā arhitektūras pērli, kuru skatīt brauc Latvijas iedzīvotāji un […]

Tautas balss

Sludinājumi