Ieceres, ko nepaspējam īstenot vasarā, varam realizēt saulainajās rudens dienās. Ar ko asociējas nosaukums Ķemeri? Ar jūrmalu, ar sanatorijām, ar Ķemeru purviem un dūņām, ar sēravotu pie parka lapenītes, ar dziesmu „Ķemermiestiņā…”. Jūra, purvi un dūņas vēl ir, sēravots arī dvako, bet kā ar pārējo? Vērts aizbraukt un apskatīties!
Pa reizei atskan žurnālistu bažas par „Balto kuģi”, kā vietējie iesaukuši arhitekta Eižena Laubes projektēto un 1936.gadā uzcelto Ķemeru viesnīcas ēku. Kādreizējā lepnā sanatorija tagad jauna saimnieka rokās, jau ilgāku laiku velk dzīvību pusremontēta, pusrestaurēta. Majestātiskā ēka ir apskatāma no ārpuses. Par 1838.gadā veidotā parka un skaisto zālienu kopšanu rūpējas pašvaldība. Kanālus gan vairs ar laivu neizbraukt, kā tas bijis pirms gadiem sešdesmit. Arī daudzās valodās runājošus atpūtnieku barus te nesastapt. Aizvadītā gadsimta 90. gadu sākumā viss beidzies. Agrāk te bija astoņas sanatorijas, līdz 100 tūkstošiem kūrviesu gadā,bet tagad uz sanatorijas palīgēku, vannu mājas un poliklīnikas ēkas jumtiem aug bērzi… Logi aizsisti ar dēļiem, vietām atlikušas tikai drupas. Privatizētāji gaida pēkšņu ekonomisko interesi no „ārpuses”. Jūrmalas varasvīriem Ķemeri pagaidām esot kā traucējošs apendikss.
Tomēr, kas te ko redzēt! Mīlestības saliņa Ķemeru parkā, 42 metrus augstais ūdenstornis, sēravota paviljons un viens no 20 Ķemeros atrastajiem sēravotiem – “Ķirzaciņa”.
Ķemeros ir vēl savdabīga ēka, nacionālā romantisma arhitektūras paraugs – bijušais restorāns „Jautrais ods”, tagad „Meža māja”,celta 1933. gadā, izmantojot tautas celtniecībai raksturīgos elementus, segta ar niedru jumtu. Par Eiropas fondu finansējumu rūpīgi restaurētajās telpās darbojas Ķemeru Nacionālā parka administrācija. Apmeklētāju centrā var saņemt informāciju par atpūtas iespējām Nacionālajā parkā, izmantot gida pakalpojumus, pieteikties dabas skolā. Te jābūt gataviem pavadīt svaigā gaisā un brīvā dabā vairākas stundas, doties pa takām gumijas zābakos, sadzīvot ar kukaiņiem. Ķemeriešu draudzīgo sadzīvošanu ar dabu pierāda mežacūku saime, kas ik rītu nāk pie „Meža mājas” mieloties ar nobirušajām ozolzīlēm un cītīgi pārrok rūpīgi ierīkoto zālienu.
Ķemeru Nacionālā parka teritorijā ir vairāki senie zvejnieku ciemati – Bigauņciems, Lapmežciems un Ragaciems, netālu no Kaņiera ezera divi mazāki ciematiņi – Antiņciems un Čaukciems. No kultūrvēsturiskiem objektiem interesants ir Kaņiera pilskalns, vienīgais Latvijā, kas atrodas tik tuvu jūrai, purvainā un neapdzīvotā vietā. Teikas vēsta, ka te dzīvojuši jūras laupītāji, kas reizēm kūruši ugunskurus un maldinājuši kuģus, lai tie uzskrietu uz sēkļa un tos varētu aplaupīt.
Komentāri