
“Kamēr nepamēģināsi – nezināsi,” tā par darbošanos biznesā saka Uldis Pušpurs. Laikā, kad valstī runā par ekonomisko lejupslīdi, par uzņēmējdarbības riskiem, viņš aktīvi meklē savu biznesa nišu. Par apņēmību, šķiet, vislabāk liecina viņa vadītā uzņēmuma nosaukums – “Iespēju darbnīca”. U. Pušpura filozofija vienkārša: “Cilvēks allaž var izdomāt, ko darīt. Neies viens bizness, domās ko citu, iespēju ir daudz. Lai tikai būtu vēlme darīt. Nekad jau nevar zināt, vai būs pareizi trāpīts, bet to var noskaidrot tikai darbībā. Sēžot pie galda un vaimanājot par grūtiem laikiem, neko nepanāksi.”
U. Pušpurs uzņēmējdarbībā daudz pieredzējis, daudz mācījies un sapratis. Tāpat kā daudzi, viņš savulaik sāka darboties kokapstrādē, izveidoja Līgatnē zāģētavu, kas veiksmīgi darbojās ilgus gadus, bet pienāca brīdis, kad nācās no šīs nišas aiziet.
“Biznesā jābūt gatavam uz visu, var uztaisīt uzņēmumu ejošā un pieprasītā nozarē, bet kādā rītā nākas secināt, ka vilciens aizgājis. Jāprot ar to samierināties, jo biznesā viss ir 50:50. Var vinnēt, bet var arī zaudēt. Tāpēc nav jākrīt izmisumā, bet jāskatās, kur ir brīvas nišas. Kāds brītiņš līdz pensijai jau vēl ir, tāpēc jārosās,” pārliecinoši saka U. Pušpurs.
Par kokapstrādes biznesu uzņēmējs var runāt daudz un argumentēti, jo tajā pieredzēts ne mazums. Viņš atgādina – savulaik izskanēja atziņa, ka Latvijā pietiktu ar četrām, piecām zāģētavām, bet patiesība bija pavisam cita. Tikai Cēsu rajonā vien gateru buma laikā to bijis vairāk nekā 80! Toreiz izejvielas bija lētas, tirgošanās gāja uz urrā. Bet visas labas pasakas reiz beidzas. Šobrīd nozarē esot lielas produkcijas realizācijas problēmas, zāģmateriālus nevajagot ne Latvijā, ne ārvalstīs. U. Pušpura vadītajam gaterim galvenais noieta tirgus bijusi Īrija, Anglija, bet tagad arī šis tirgus esot piepildīts.
“Laikus sapratu, ka kaut kas jāmaina, sāku meklēt jaunu nišu. Domas bija visādas, bet šobrīd jau nekur neiet viegli. Bija ideja par celtniecību, iegādājāmies pat zemi. Domājām, būvēsim mājas tirgošanai, bet sapratu, ka šī joma pagaidām pilnīgi apstājusies. Nav nozīmes paņemt kredītu, uzcelt mājas un sēdēt uz tām, maksājot kredītus, jo pārdot neko nevar.
Apsvēru iespēju atvērt autoservisu, bija pat nolūkota vieta, bet, iepazīstot tirgu tuvāk, sapratu, ka Cēsīs šī niša diezgan piesātināta. Lai veiktos, servisam jābūt stratēģiski ļoti izdevīgā vietā.
Beigu beigās izvēlējos mazāk bīstamu ceļu. Iegādājos nekustamo īpašumu, tajā varu mēģināt attīstīt biznesu. Nesanāks šis, mēģinās citu, sliktākā gadījumā māju var pārdot. Nekādi lielie kapitālieguldījumi nav veikti, šobrīd to nevar atļauties. Tas būtu pārāk liels risks,” atzīst U. Pušpurs.
Patlaban uzņēmēja vadītā “Iespēju darbnīca” piedāvā “Bosh” rokas instrumentu remontu. Izrādās, nekur citur Vidzemē šo pakalpojumu nepiedāvā, ja kaut kas sabojājas, jāved uz Rīgu, tērējot laiku un naudu.
“Paprovēsim! “Bosh” instrumenti ir labi, pats par to esmu pārliecinājies, strādājot zāģētavā. Bet, lai cik labs instruments, tas nav mūžīgs, īpaši, ja ikdienā daudz lieto. Nācās braukt uz Rīgu remontēt,” saka uzņēmējs.
“Bosh” pārstāvniecība Rīgā atsaucīgi uztvērusi vēlmi atvērt remontdarbnīcu Cēsīs. Varētu likties, ka konkurentus neatbalstīs, nē, bijuši ļoti pretimnākoši. Piedāvājuši pat nepieciešamās detaļas atvest uz Cēsīm. Tiesa, garantijas remontus pagaidām veikšot paši rīdzinieki, to “Iespēju darbnīcai” vēl neuztic. Lai sākot ar pēcgarantijas remontiem.
U. Pušpurs ir optimisma pilns, saka, ka arī šajā jomā ir iespējas attīstīties: “Raudzīsim, strādāsim. Ja tomēr neveiksies, meklēsim citu nišu. Šis brīdis nav piemērots lielu projektu sākšanai. Man nekad nav paticis ņemt milzīgus kredītus, lai pēc tam ilgstoši atmaksātu lielus procentus. Reizēm sanāk strādāt tikai, lai atdotu kredītu. Tam nav jēgas. Viss rūpīgi jāpārdomā, jāizrēķina. Kādu laiku jau ekonomiskā sistēma nebūs labvēlīga, bet jācer, ka tomēr nostabilizēsies.”
Komentāri