Eseja iesniegta Latvijas skolēnu domrakstu konkursā, ko rīko Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija
Ģimene – tā ir vissīkākā pundurvalstiņa pasaules kartē, tā ir vissenākā un vērtīgākā māla lauska muzejā blakus karavadoņu uzvaras zobeniem, tā ir vissīkākā iedaļa pasaules termometrā. Ģimene ir katras pilsētas, valsts un tautas vismazākā vienība.
Pasaulē, kur viss ir tik svārstīgs, vajadzīgs punkts, uz kura atbalstīties. Tas ir ģimenes pavards. Saka, ka cilvēka pirmais un vislielākais zaudējums dzīvē ir piedzimšana, kad jāpamet pasaulē drošāka vieta par Šveices banku, siltāka un mājīgāka vieta par dzīvojamo istabu Ziemassvētku filmās. Tāpēc tai videi, kur mazā dzīvībiņa ienāk, ir jāspēj kompensēt šis zaudējums. Par laimi, dabā ir iekārtots, ka katram bērnam ir doti sargātāji. Mamma un tētis.
Vecāki iemāca būt pasaules redzīgam, ievērot sārtos mākoņus, saulei rietot vasaras vakarā, pamanīt pirmās zemenes, lasīt kastaņus… vecāki, iemāca mīlēt dabu, arī dzimteni. Bērnībā iemācās cienīt un mīlēt zināšanas, pagātnes mantojumu un kultūru – pirms miega priekšā lasītā pasaku grāmata vai, braucot mašīnā, kad vecāki pievērš uzmanību vietai, kur agrāk vecmāmiņa dzīvojusi, kur mammas pirmā skola, kur agrāk bijis skaists piemineklis.
Ģimenē mazais cilvēks iemācās piedošanu, kad jāatvainojas par sasistu krūzi, uzticēšanos mammai vai tētim, kuriem var stāstīt vislielākos noslēpumus. Mazais ģimenē iemācās līdzjūtību un sapratni, arī to, ja vecākiem kādreiz nav spēka un paliek skumji.
Ģimene ir pasaules mīlestības avots. Bērns iemācās mīlēt sevi, jo tikai cilvēks, kurš mīl sevi, var iet pasaulē ar paceltu galvu, mīlēt tuvākos, mājas kā vietu, kur vienmēr var atgriezties, mīlēt visu pasauli. Laimīgam cilvēkam dzīvot un mīlēt nozīmē vienu un to pašu. Tas nāk no vecākiem. Nav nekā svētāka par mātes mīlestību, jebkura cita pieķeršanās, mīlestība vai kaislība ir nenoturīga vai savtīga salīdzinājumā ar šo mīlestību. Mātes mīlestība ir pirmatnēja, egoistiska, bet tajā pašā laikā nesavtīga un ne no kā nav atkarīga. Par tēva mīlestību tiek runāts retāk, bet ģimenes psiholoģija bieži runā par to, ka meitām tēva mīlestība viņa pārliecībā par sevi ir vissvarīgākā. Bet vislabākais, ko tēvs var izdarīt savu bērnu labā, ir patiesi mīlēt viņu māti.
Sabiedrībā ir cilvēki, kas mirdz no skaidrības, miera un saskaņas. Viņi prot pasmaidīt tā, ka šis smaids neatduras tikai pret spoguli, bet gan no sejas uz seju. Redzot šos cilvēkus, mēs redzam arī viņu ģimenes. Tikai tad, kad cilvēki ir pieauguši, tā īsti var redzēt, ko nozīmē drošais pamats.
Katrs no mums ir savas ģimenes spogulis. Kā ūdens pilienā atmirdz saule, tā bērnos atmirdz vecāku morālā skaidrība, turpretī tauta ir ģimenes spogulis. Cik drošs pamats ir katram no mums, tik droša ir mūsu tauta.
Tajā mirklī, kad vissīkākā pundurvalstiņa būs tā, ko pasaules kartē mēs parādīsim pirmo, kad mācību programmās karavadoņa zobenu mirdzums būs mazāk svarīgs nekā zināšanas par vissenāko māla lausku, kad pasaules termometrs rādīs visveselīgāko klimatu – ģimenes klimatu, tad mūsu tauta būs stiprs ģimenes cietoksnis. Bez ģimenes nav tautas.
Komentāri