
Pašā Vecpiebalgas centrā Grišku pilskalna pakājē atrodas Grišku krogs. Tas ir Tuntes ģimenes īpašums. Senajos laikos, kad vēl nebija uzbūvētas šosejas uz Madonu un Jaunpiebalgu, tieši cauri krogam veda ceļš. Tam abās pusēs atradās ēkas.
Tagad vienā bijušā ceļa pusē tās savulaik nodegušas un pussabrukušas, otrā – saglabājušās. 1993.gadā Tuntes atguva īpašumu un dokumentos tika ierakstīts, ka pa vidu ēkām
ir servitūta ceļš. Daļa ceļa, kas ved cauri pagalmam, ir asfaltēta, tālāk daži metri ir nogāze, kas savienojas ar ceļu uz kaimiņmājām.
Maija Tunte paskaidro, ka
tas nav ne valsts, ne pašvaldības servitūts, bet privāts, noteikts par labu konkrētiem īpašumiem.
“Zemes īpašniekam nav nekādu pienākumu pret personām, kuras nav noteiktas par ceļa lietotājiem. Mums nav jānodrošina iedzīvotāju brīva pārvietošanās pa šo ceļa posmu, mājas pagalmu. Ar tiem, kuri ir piederīgi šim ceļa posmam, esam vienojušies. Pagalms aizšķērsots visiem, kas nav piederīgi.
Slēdzot pagalmu, neviens īpašums bez ceļa nepaliek,” stāsta Maija Tunte un pauž pārliecību, ka nogāzīte vispār nav servitūta ceļš.
„Grišku” īpašumā ir uzstādīta ceļa zīme – iebraukt aizliegts, ar papildu norādi – tikai ar atļaujām. “Tā kā ceļa zīme netika ievērota un bija apdraudēta te dzīvojošo drošība, tad, vairākiem kaimiņiem vienojoties, jau 1999.gadā tika uzlikta barjera,” pastāsta “Grišku” saimniece un piebilst – tas, ka kādreiz te bija ceļš, nenozīmē, ka tam jābūt arī tagad. “Agrāk te valdīja cars, vai pēc tā likumiem dzīvojam šodien? Mainās saimnieks, mainās likumi, kādi ir šodien, pēc tādiem dzīvojam. Pēc desmit gadiem varbūt dzīvosim citādi,” domās dalās Maija Tunte.
Par barjeru tad arī ir stāsts. Tas ir strīds starp kaimiņiem gadu garumā. Par ceļu notiek tiesvedība. Lietu jau skatījušas divu instanču tiesas. Viss turpinās. Servitūta ceļš caur “Griškām” ir viena no lietām, ko vairākkārt vētījusi novada domes administratīvā komisija.
“Pirmajā novada administratīvās komisijas sēdē skatījām šo strīdu. Bijām uz vietas apskatīties. Tas ir strīds, kas kvēlo, kvēlo, tad atkal uzliesmo ar lielāku spēku. Diemžēl nodzēst neizdodas. Ja to enerģiju liktu citur, nevis strīdā, ieguvēji būtu visi,” atceroties sēdes, saka domes deputāte, administratīvās komisijas locekle Daina Skrastiņa.
Kaimiņienēm Vijai Leimanei un Aldonai
Bērzkalnei “Griškas” ir tuvākie kaimiņi. Cauri māju pagalmam viņām ir vistuvākais ceļš uz veikaliem.
Tiesa, tas nav vienīgais, mērojot metrus simts vairāk, arī var nokļūt turp, kur vajag.
Kaut “Grišku” saimnieki bija uzstādījuši barjeru, kaimiņi gāja cauri pagalmam, līda tai cauri. Pirms dažiem mēnešiem barjerai tika pievienotas papildu konstrukcijas, tagad caur to nevar izlīst. “Ceļš ir pilnībā slēgts. Barjera liedz man un citiem pa ceļu brīvi pārvietoties, Maija Tunte ir rīkojusies patvaļīgi. Lūdzu viņu saukt pie atbildības un likumā noteiktā kārtībā uzlikt par pienākumu atbrīvot ceļu un novākt barjeru, lai pa ceļu varētu pārvietoties vismaz kājām. Esmu cilvēks gados, un man ir grūtības tikt uz centru,” iesniegumā administratīvajai komisijai raksta Vija Leimane. Administratīvās komisijas sēdē viņa skaidro, ka neviens nevar parādīt dokumentu,
ka tur nebūtu ceļa. “Notiek tiesvedība par ceļa servitūta nodibināšanu. Divās instancēs lieta jau skatīta, Maija Tunte pārsūdzējusi. Nogāzītē sabēra lapas, tad zemi. Turpinājām pa to iet. Te esmu uzaugusi, un tur vienmēr bijis ceļš, nekad esmu varējusi
iedomāties, ka tā tur nav. Kā iebraucamais ceļš tas ierakstīts arī mana īpašuma plānā,” savu viedokli pauž Vija Leimane.
Aldona Bērzkalne arī no bērnības gājusi cauri “Griškām”. Tagad caur tām mēro ceļu uz savu kūtiņu. “Visās kartēs ir servitūta ceļš, bet izrādās, ka tomēr nav,” viņa bilst un atzīst, ka cauri barjerai tagad vairs nav iespējams pat izlīst.
“Piekrītam barjeru noņemt, ja valsts policija vai kāda cita iestāde nodrošinās mūsu ģimenes drošību un sekos, lai manā īpašumā neatrodas personas, kuras nav tiesīgas izmantot šo ceļa posmu un pagalmu. Ja sūdzību iesniedzēji vēlas izmantot šo ceļu, viņiem vispirms jāvēršas tiesā, un tur arī izlems. Vija Leimane jau vērsusies tiesā, lēmums ir pārsūdzēts. Arī viņa patlaban nav tiesīga šo ceļa posmu izmantot,” savu taisnību aizstāv Maija Tunte un piebilst, ka
savā pagalmā drīkst gan ierīkot bērniem rotaļu laukumu, gan radu bērni drīkst te spēlēties, ja kaimiņiem, nelikumīgi ejot cauri viņas pagalmam, tas traucē, tad tā nudien nav viņas problēma.
Kaimiņu nebeidzams strīds ir arī nelielā nogāze. Maija Tunte grib šo ceļa posmu likvidēt. Te tiek bērti dārza atkritumi, vesta zeme. Un atkal domstarpības – vai tas vispār ir bijis ceļš. “Mums tagad jābrien pāri atkritumiem,” saka Aldona Bērzkalne. Arī par atkritumu bēršanu uz ceļa kaimiņi rakstījuši sūdzības.
Administratīvās komisijas sēdē katra puse stingri palika pie sava. Emociju karstumā netika taupīti aizvainojumi, gan stāstīts, kā saukti ekstrasensi, lai ietekmē lēmuma pieņemšanu, gan analizēts, kādi kuram radi, kurš kuram draugs.
“Ir taču svētku laiks. Varbūt svētku laikā kaimiņi varētu sadzīvot. Zinām taču, ka miers baro, nemiers posta. Cienot kaimiņu vecumu, varbūt vismaz tagad var atstāt barjeru vaļā. Paies gadi, līdz tiesas kungs pateiks, kā jums tālāk dzīvot. Bet līdz tam laikam arī jādzīvo,” mēģinot kaut nedaudz kliedēt strīdu, kaimiņus mierīgiem Ziemassvētkiem rosināja administratīvās komisijas priekšsēdētājs, domes deputāts
Viesturs Melbārdis, bet Daina Skrastiņa piebilda: “Lai veci cilvēki vismaz tiek uz veikalu.”
Viņu teiktos vārdos neviena puse nesadzirdēja. “Kaimiņi labāk strīdas, tiesājas, nevis meklē risinājumu. Balgai tikai jāpārliek pāri dēlis, un var tikt uz veikaliem pa taisno. Vienīgais, ko varu piedāvāt – dēli. Pirms gadiem mēs piedāvājām dažādus risinājumus, viņi negrib vienoties. Es vērsos pašvaldībā, nevis viņi,
lai uztaisa tiltiņu pār upīti. Risinājumi ir iespējami. Zemesgrāmatā fiksēts, ka ir tiesības uz braucamu ceļu, bet nav pateikts, konkrēti kam. Lai ieraksta, ka arī “Strautmaļiem”, tad
Leimane varēs staigāt. Savulaik vecā saimniece skaidri pateica, ka viņai ceļš caur “Grišku” pagalmu nav vajadzīgs. Kad tiesa pateiks, ka barjera jānovāc, to arī darīšu. Viņi taču uz veikalu tiek, visiem ir ceļi uz mājām,” nelokāmi pie sava viedokļa paliek Maija Tunte.
Administratīvās komisijas loceklis, domes jurists Guntars Zernis, rezumējot kārtējo reizi dzirdēto par ceļu, kas ir un kura nav, administratīvās komisijas sēdē atgādināja, ka
ilgstoši
netiek novērsts tiesību pārkāpums, ka puses nespēj vienoties. Komisija nolēma Maiju Tunti jau otrreiz administratīvi sodīt. Šoreiz ar simts latiem “par ceļu vai to kompleksā ietilpstošo būvju bojāšanu, iznīcināšanu, piegružošanu, piesārņošanu vai aizsprostošanu, kā arī ceļu satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu bojāšanu vai iznīcināšanu”. Komisijas noteikto administratīvo sodu var pārsūdzēt. Maija Tunte gan komisijai atgādināja, ka nav likuma, kur teikts, ka par vienu un to pašu pārkāpumu drīkst sodīt vairākas reizes.
Ir beigusies tikai kārtējā administratīvās komisijai sēde. Dokumentiem par kaimiņu strīdu klāt tiks pieliktas vairākas jaunas lapas. Bet laikam gan lietu plauktā vēl tik drīz neieliks. Barjera
priekšā.
Sarmīte Feldmane
Komentāri