Kad “Druva” runāja ar jaunajām cēsnieku ģimenēm, tad nereti dzirdējām – mums nav jāmeklē aukle, mums paveicies, jo bērnu varam vest uz dārziņu Priekuļos.
“Diemžēl arvien mazāk mēs uzņemam un uzņemsim cēsnieku bērnus, jo vispirms vieta jānodrošina pagasta bērniem,” komentēja Jāņmuižas bērnu dārza vadītāja Lilita Siņicina, atceroties, ka kādreiz puse audzēkņu bijuši cēsnieki, bet situācija mainās, jo arī pagasta bērni gaida rindā uz dārziņu. Tieši to pašu sacīja bērnu dārza “Mežmaliņa” vadītāja Kristīna Bernāne, atzīstot, ka šogad mazo bērnu grupiņās nav sanācis uzņemt Cēsu bērniņus, dārzā mācoties vien 13 cēsnieki, kas šo bērnudārzu par savējo izvēlējušies jau pirms trim, četriem gadiem. Visgarākā rinda jāizstāv, lai tiktu pie savas vietas dārziņā, jāizstāv 2005. gadā dzimušajiem bērniem. Ja kādreiz pašu mazāko bērnudārzā gājēju grupas bijušas pustukšas, tad tagad abās pirmsskolas izglītības iestādēs saka – arī divgadīgo audzēkņu grupas ir pilnas.
“Mūsu bērni ir darbā. Vedekla strādā tepat Cēsīs, dēlam darbs ir Rīgā. Mēs piepalīdzam,” sacīja Tatjanas vectēvs Vasīlijs Fiļipovs un nevēlējās atcerēties laiku, kad bērnudārzā vietu vajadzējis meklēt. Cēsīs nav bijis brīvu vietu.
“Tas bija pirms trim gadiem. Meklēju oficiāli, meklēju pa blatu, nu, nekā. Mēs paši, bērni visu mūžu ir bijuši cēsnieki, bet bērnudārza nav, tas bija slikti,” sacīja Vasīlijs, bet vecmāmiņa Ludmila Fiļipova piebilda, ka, ilgi meklējot, izdevies atrast labāko. “Mežmaliņā” Tatjana esot labi iemācījusies latviešu valodu, runājot arī krieviski.
“Mazmeita ir kļuvusi tik atvērta. Var pagalmā saprasties ar visiem vienaudžiem. Un skatos, ka meitiņa jau arī lasa,” tā Vasīlijs. Tikpat priecīga par Jāņmuižas bērnudārza iespējām bija cēsniece Evija Kalniņa. “Mums abas meitiņas iet bērnudārzā Jāņmuižā. Cēsīs piedāvāja katram bērnam apmeklēt citu bērnudārzu un tāpēc, ka nevarējām
laist vienā, izvēlējāmies Jāņmuižā. Esam ļoti apmierināti,” sacīja Evija.
Komentāri