
Deviņdesmito gadu vidū zemnieks Ilmārs Eglīte bija viens no lielākajiem cūkaudzētājiem Cēsu pusē. Padomju laikā celtā kūts bija mītne vairāk nekā simts suķiem. Tobrīd nākotne izskatījās daudzsološa, taču, gadiem ejot, cūkas likvidētas, un nu vairs palikuši tikai divi rukši pašu ģimenes vajadzībām. I. Eglīte zemnieku saimniecību “Lejas-Indriņi” nodibinājis 1991. gadā. Saimnieka īpašumā ir ap 77 ha zemes, no kuriem 30 ha atvēlēti ganībām: “Cūkkopības pirmsākumi aizsākās ar brāķētajiem sivēniem, ko nopirkām no kolhoza. Gaļu vedām uz tirgu, un tolaik to varēja brīvi realizēt. Visu lopu mītni aizņēma cūkas, pārējiem lopiem atvēlējām tikai mazu daļiņu,” saka I.Eglīte, ar roku norādot uz tālāko kūts galu.
Kavējoties atmiņās, saimnieks stāsta, ka turētas astoņas sivēnmātes un visi sivēni bijuši pašu audzētie. Cūkas labi nobarotas, un gaļa vesta uz Rīgas tirgu, kur dienā bez problēmām varēja divus liemeņus iztirgot. Lai realizētu gaļu, izmēģinātas dažādas pieejas. Cūkas pārdotas arī gaļas pārstrādes uzņēmumiem. “Taču tiem nekad nebija labi – tad speķis par biezu, tad par plānu. Kad cūkkopības nozare sāka iet uz leju, Rīgas tirgū vienas cūkas gaļu tirgojām četras dienas. Nonācām pie slēdziena, ka tas vairs nerentējas,” atceras I. Eglīte.
Vienu brīdi abi “Lejas-Indriņu” saimnieki esot padarīti gandrīz par noziedzniekiem. I.Eglīte stāsta: “Mums ir trīs bērni, un, mācību gadam tuvojoties, vajadzēja naudu skolai, tāpēc nokāvām cūku, lai pārdotu gaļu. Ieradās Pārtikas veterinārā dienesta darbinieki kopā ar Valsts ieņēmuma dienesta pārstāvjiem un uztaisīja kontrolpirkumu. Ierēdņi redzēja, ka tepat kūtī audzējam cūkas, bet pateica, ka neko nezinot – gaļa esot nezināmas izcelsmes.” Šīs prasības parādījās laikā, kad kaušanas kārtību sāka regulēt Eiropas Savienības prasības. Pēc šī notikuma “Lejas-Indriņos” viesojās kontrole pēc kontroles, un šāds stress saimnieku gandrīz iedzina slimības gultā: “Viens, otrs, trešais dienests, un visiem kaut kas nepatika, visur mūs uztaisīja par vainīgiem. Sievu beigās notiesāja, bet gaļu, ko noņēma, pēc gadu ilgas turēšanas saldētavās sadedzināja,” caur skumjām smejot, atminas I.Eglīte.
Dažādu ierēdņu kontroles nogurdināti, saimnieki samazināja cūku audzēšanas apjomus uz pusi, turklāt zemā importa cūkgaļas cena un situācija Latvijā cūkkopības nozarē saasinājās, līdz kļuva par smagu. Eglītes cūku audzēšanu beidza pagājušajā gadā ap Jāņiem, un punktu visam pielika Āfrikas cūku mēra (ĀCM) ienākšana Latvijā, jo cūku turēšanas prasības kļuva pavisam striktas. ”Līdz šim Pārtikas veterinārais dienests mums ļāva turēt visus lopus vienā kūtī. Nebija obligāta prasība, ka lopi jānodala, tāda parādījās līdz ar ĀCM ienākšanu valsts teritorijā. Tomēr, lai kā mēs censtos ievērot piesardzības pasākumus, mums ir viena kūts visiem lopiem, ieskaitot gaļas lopus, kas ganās ārā. Galu galā, nolēmām neveikt nekādas investīcijas cūkkopībā, lai norobežotu vienus lopus no citiem, tā vietā nosliecāmies par labu gaļas lopu audzēšanai,” saka saimnieks.
Sarunā ar nožēlu nākas pieņemt Ilmāra Eglītes vērtējumu – Latvijā cūkkopība nespēj saņemties un produkcijas cena daudzās saimniecībās nesedz izmaksas. “Agrāk sivēna cena bija 70 eiro, tagad šur tur lasu, ka sivēnus pārdod pat par 35 eiro. Skatos, ka Jelgavas, Saldus un Olaines pusē saimniecības pašlikvidējas, dzīvniekus izkauj un gaļu zem pašizmaksas atdod tirgum, personālu atlaiž,” saka Ilmārs, piebilstot, ka neviens jau nerēķina patērēto elektrību, barību, medikamentus un darbu, kas krietni vien pārsniedz cenu, kādu var saņemt par sivēnu. “Mēs savas cūkas barojām ar pašu audzētajiem graudiem, kartupeļiem. Cūkas neizauga rekordlielā ātrumā, nobarošana prasīja savus deviņus mēnešus, bet toties gaļai bija pilnīgi cita garša un smarža. Palasot, ka tagad cūkgaļu pārdod par 2,30 eiro kilogramā, jābrīnās, kam vēl rokas ceļas kaut ko darīt. Par tādu naudu neviens mazais vai vidējais saimnieks nevar cūkas izaudzēt,” vērtē I. Eglīte. Lai arī nākotne cūkkopības nozarē nerādās rožainās krāsās, saimnieks domā, ka lielie cūku kompleksi tomēr izdzīvos: “Paliks tie, kuriem ir savas kautuves, graudi, desu cehi un iestrādes.”
Pagaidām savu darbošanos “Lejas-Indriņu” saimnieks sponsorējis ar mežizstrādi: “Mums ar brāli ir 80 hektāri meža, un es katru gadu saimniecībā ieguldu arī meža naudu. Ja nebūtu Eiropas Savienības subsīdiju, platību maksājumu, tad es strādātu ar mīnusiem.” Tomēr arī šeit jāsaka – ko taupa taupītājs, to laupa laupītājs. ”Mums ir 20 ha izcili skaista meža, kuru būtu varējuši izcirst jebkurā brīdī, taču taupījām. Meža banka, tā teikt. Pagājušajā gadā beidzās meža apsaimniekošanas projektu termiņi, bijām spiesti taisīt jaunus. Tā kā mums meži ir Gaujas nacionālajā parkā, nācās saukt meža ekologu. Ieradās gudri eksperti no Dabas aizsardzības pārvaldes, pēc laika atsūtīja meža apsaimniekošanas projektu, kurā melns uz balta uzrakstīts – saimnieciskā darbība aizliegta,” ar skumjām saka I.Eglīte. Tagad saimnieki savā mežā pat malku nedrīkst cirst.
Komentāri