Sestdiena, 4. oktobris
Vārda dienas: Elza, Ilizana

Atmiņas. Vēstures dzīva liecība

Druva
200903232036279289

skolotāja

Divas Sibīrijā pavadītas nedēļas, tas ir maz, arī redzēts ne tik daudz, bet domāts, dzirdēts, izdzīvots pietiekami.

Mērķis – viena no lielākajām Sibīrijas pilsētām – Krasnojarska, 5000 km no Latvijas.

Mazliet par Krasnojarsku. Tā ir pretmetu pilsētu, kurā daudz sociālisma palieku – F.Dzeržinska, Ļeņina u.c. pieminekļi, attiecīgi ielu, restorānu un kafejnīcu nosaukumi, bet vienlaicīgi tā ir kultūras pilsēta ar pieciem profesionāliem teātriem, simfonisko orķestri. Tajā dzīvo gandrīz miljons cilvēku. Visā Krasnojarskas novadā gandrīz trīs miljoni, novads liels, attālums no dienvidiem līdz ziemeļiem 3000km. Un tieši uz Krasnojarskas novadu 20.gs.40. gados izsūtīja ļoti daudz cilvēku arī no Latvijas. Pagaidu dzīvesvieta – viss Jeņisejas upes baseins no dienvidiem līdz ziemeļiem. Vēl šobrīd Krasnojarskas novadā dzīvo tūkstošiem latviešu.

Tuvāk par ekspedīcijas mērķiem un paveikto. 2007.gada pavasarī pirmo reizi (paldies Ievai Eglītei un Sibīrijas bērnam Andrim, kas iedrošināja) redzēju Sibīriju, rakstnieces Melānijas Vanagas izsūtījuma vietu – Tjuhtjetu, iepazināmies ar latviešu kultūras biedrības „Dzintars” cilvēkiem, klausījāmies tur dzīvojošo latviešu, politiski represēto cilvēku, dzīvesstāstus. Gadu desmitus viņi bija klusējuši. Kam gan viņi lai būtu stāstījuši, kurš būtu sapratis? Tobrīd nebijām gatavi pierakstīt, filmēt. Tas bija atklājums, ka Krasnojarskā dzīvo daudz politiski represēto latviešu, ka lielākā daļa nekad nav intervēti, ka viņu likteņi ir tik ļoti samezglojušies, ka ir tik daudz latviešu, ar kuriem Latvija var lepoties.

Dzīvesstāsta sākums līdzīgs visiem uz Sibīriju izsūtītajiem tautiešiem – bērnība Latvijā, ceļš, dzīve Sibīrijā un ar to saistītie pārdzīvojumi. Bet tad sākās atšķirīgais, bieži arī traģiskais, proti, stāsts par dažādajiem iemesliem, kādēļ nevarēja, nedrīkstēja, kāds arī tobrīd varbūt negribēja atgriezties Latvijā, stāsts par turpmāko dzīvi. Tie taču arī mūsējie tur, Sibīrijā, tikai viņu atmiņām vēl klāt vai nu vārdos izteiktas, vai tikai acīs lasāmas sāpes un ilgas pēc Latvijas.

Viņu dzīvesstāsti arī ir mūsu bagātība, pieredze, tā mūsu patiesība, kuru saliekot kopā, iznāk visīstākā vēsture, kurā nav melu. Kur mūsu zināšanas par viņu likteņiem? Izrādījās, ka Okupācijas muzeja ļaudis ārpus valsts robežām ekspedīcijās nav bijuši, tādēļ viņi uzņēmās iniciatīvu. 2008.gada septembrī četri cilvēki – L.Neimane, I.Lāce, A.Jansons, A.Reinholds – devās uz Krasnojarskas novadu, lai intervētu politiski represētos Sibīrijā dzīvojošos latviešus. Intervējām vairāk nekā 30 cilvēkus. Mērķis bija atrast tikai no Latvijas izsūtītos, bet bija arī 19.gs. beigās, vēl arī 20.gs. sākumā un padomju laikā no mūsu zemes izbraukušie tautieši un viņu pēcteči. Un arī šie cilvēki joprojām ir un jūtas kā latvieši, zina valodu, dzied senas, nedzirdētas dziesmas, iestudē latviešu lugas, svin svētkus. Nebija viegli, bet jāatzīst – ļoti interesanti. Katru dienu jaunas iepazīšanās, abpusējas uzticības izveidošanās, tikai tad varēja sākties intervija.

Neviens šo ceļu pirms mums nebija iestaigājis, paši arī meklējām politiski represētos, diendienā kopā ar mums bija, par mums rūpējās jau iepriekšējā braucienā iepazītie, par draugiem kļuvušie Krasnojarskā dzīvojošie latvieši. Kopā darījām, mācījāmies. Tā bija savdabīga skola visiem. Ekspedīcijas organizētāja Lelde Neimane paveikto vērtē ļoti pozitīvi, uzskata, ka ir pamats pētījumam par Krievijā palikušajiem latviešiem pēc pagājušā gadsimta 40. gadu represijām. Materiāli ir tik vērtīgi un nozīmīgi, ka varētu veidot dokumentālas filmas, rakstīt grāmatas un aprakstus. Darba vēl ļoti daudz, vismaz pagaidām, vēl vajadzētu pasteigties, kamēr no dzīves nav aizgājuši vistiešākie vēstures liecinieki. Domāju, pēc pāris mēnešiem ar iegūtajiem materiāliem varēs iepazīties arī Amatā M.Vanagas muzejā. Lai gan kopš brauciena pagājis pusgads, gandrīz katru dienu redzu acu priekšā cilvēkus, ar kuriem runājām. Andrejs Golubkins, Latvijas laika lidotājs, stalta stāja, perfekta latviešu valoda. Cik bieži pie sevis domās runājis L.Breikša „Svēts mantojums”, ja to atcerējās vēl pēc 60 gadiem? Profesors Jānis Kungs, kuram tikai Skalbes, Virzas un Akuratera grāmatas ļauj vakaros atgriezties Dzimtenē, profesors Jānis Buļbiks – strādā Sibīrijas Valsts Kosmosa tehnikas institūtā, Krasnojarskas Pedagoģiskā institūta profesori – Jānis Meingots, Iļja Vojevodins. I.Vojevodins lasīja savus darbus, tā bija Latvijas vēsture dzejā. Laba dzeja. Ai, kā vajadzētu tulkot!

Par katru no satiktajiem cilvēkiem īpašs stāsts, kā gribas par viņiem runāt, tik daudz klusas varonības piemēru, tik daudz latviešu labāko īpašību izpausmju veidu! Viņi vēlas būt Latvijai vajadzīgi, ir personīgi kontakti, bet ne valsts līmenī.

Viņi visi dzīvo Krasnojarskā daudzdzīvokļu mājās aiz dubultām dzelzs durvīm – ārdurvis un dzīvokļa durvis. (Mēs gan jutāmies droši, bet pirms gadiem noziedzības līmenis bijis augsts.) Dzīvoklīši mazītiņi, tīri, sakopti, arī latviski. Par Latviju ikdienā atgādina raksturīgie krāsu toņi aizkaros, sedziņās, ir latviešu filmu ieraksti, ļoti daudz mūzikas disku. Ir latviešu skola – īrēta telpa skolā, kurā vairākas reizes nedēļā jauna skolotāja Santa Cīrule māca latviešu valodu, mācās latviešu dziesmas, dejas (jāatzīst, ka prot vairāk nekā es), svin latviešu gadskārtu svētkus. Tas viss jaunākajai paaudzei, tiem, kuri katru gadu, ja vien var, brauc uz Latviju. Bet izsūtījumu pārdzīvojušie vecie cilvēki uz Latviju ceļo vien atmiņās, Latvija vien tikai sirdīs, ar sevi izrunātajās nakts sarunās, sapņos, klusi izraudātajās asarās.

Lai Sibīrijā varētu dzīvot ilgi, jābūt vēl kaut kam stiprākam par valdonīgās, varenās dabas vilinājumu, plašumu, par sibīriešu sirsnību un vienkāršību, atvērtību, pašcieņu un lepnumu par savu novadu. Patika, ka latvieši nenoniecina vietu, kurā dzīvo, prot saskatīt un baudīt labāko, ko tā var dot, paši dodot arī pretī. Un atkal jāpasaka, ka latviešus augsti vērtē par apzinīgumu, godīgumu. Arī Anda Līce par to saka:

„Tas ir viens no daudzajiem padomju laika paradoksiem, ka izsūtīto bērni kļuva teicamnieki, pirmrindnieki, daudzi saņēma Goda rakstus,.. cilvēki ar zelta rokām no nekā spēja sameistarot gan lauksaimniecības tehniku, gan elektriskās iekārtas.” Viņa turpina, ka arī šobrīd Krievijā dzīvojošie latvieši „visi nav nodzērušies un propagandas tvana apdullināti. Lai celtu visu plašajā Krievzemē izkaisīto tautiešu pašapziņu, jāmeklē tie, kuri dzīvē ir izsitušies un kuri var pastāstīt, par kādu cenu, jo kopt latvietību Krievijā pēc visa tā, kas tur piedzīvots, bija un ir nesalīdzināmi grūtāk nekā citur pasaulē “. Atrast šādus cilvēkus bija viens no maniem mērķiem. Es satiku tieši tādus un priecājos par to.

Tikāmies ne tikai ar tautiešiem. Jābilst, ka sibīrieši nevēlas, ka viņus sauc par krieviem. Smaidot stāsta, kādu tautību cilvēki tik nav tuvos un tālos rados. Krasnojarskas novadā dzīvo vairāk nekā simts dažādu tautību cilvēki. Atvadoties krasnojarskieši teica, ka neko jau nesam redzējuši ārpus darba. Pa ceļam uz Suhanoji (200km) Sibīriju rudens krāsās, tālumā Sajānus, Krasnojarskas dabas parku „Stolbi” ar varenajiem akmens milžiem, pašu pilsētu, kuru sauc arī par strūklaku pilsētu.

Jā, ir vēlēšanās atgriezties, satikt jau labi iepazītos cilvēkus, kopā meklēt citus Sibīrijā dzīvojošos, represētos latviešus, klausīties viņu stāstos, ierakstīt, paspēt vēl to izdarīt, dzīvot līdzi, saprast, atrast un nepazaudēt patiesību, vēl arī sajust, redzēt vairāk pašu Sibīriju.

Austrumos, Rietumos vai tepat Latvijā dzīvojošo latviešu stāsti ir mūsu lielā vērtība un bagātība.

A.Līce: „Mēs tuvojamies vieni otriem atmiņās, sarunās, apmainoties ar pieredzēm un izjūtām. Ejam, uzmanīgi taustīdami ceļu zem kājām, jo arī tagad ceļš nav nedz gluds, nedz taisns.” Ingrīda Lāce:

”Daudz varētu runāt par siltumu un gaišumu Sibīrijas latviešu acīs, par viesmīlību, bet dažkārt sākotnējo sīvumu valodā un skatā, bet pēc tam atraisītību un sirsnību, par tik dažādajiem likteņiem, par mīlestību pret Latviju, par vēlēšanos atgriezties, lai dzīvotu savā Tēvzemē, bet vairāk gan par iespēju izvēlēties mūža mājas Latvijas zemē.

Par ko tad īsti, saprotot savu sāpi, bet otra bēdu nezinot, dažkārt tikai zinīgi spriežam. Par to, ka Lietuvai ir programma un reāls darbs, lai tautieši varētu atgriezties dzimtenē, bet Latvijai nav. Varbūt par to, ka, dzīvojot Sibīrijā, Latvija nav aizmirsta. Varbūt par to, ka maldīgs ir priekšstats – tur visi mūsu tautieši ir smagās dzīves garīgi iznīcināti, proti, bezcerīgi un nodzērušies. Mēs satikām tikai un vienīgi kārtīgus, gudrus, strādīgus un dzīves smagi rūdītus cilvēkus.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Muzejs glabā dzīvesstāstus, kas dod spēku

03:00, 14. Sep, 2025

Uz Melānijas Vanagas muzeju kādreizējā Doles, Rencēnu un jau savulaik arī Amatas pamatskolā sabrauca daudzi. […]

Pagasts bez centralizētā siltuma nepaliks

03:00, 13. Sep, 2025

Rudens sākums ir laiks, kad Cēsu novada apvienību pārvaldes cītīgi gatavojas apkures sezonai, lai tā […]

Ieriķu kopienai "kājas aug" bibliotēkā

03:00, 12. Sep, 2025

Ieriķu bibliotēka ir uzskatāma par vietu, kur sāka izveidoties kopienas aktīvo iedzīvotāju grupas iedīglis. Par […]

Tēva dienas ieskaņā dodas pārgājienā

03:00, 11. Sep, 2025
2

Tēva dienu atzīmēsim šo svētdien, 14. septembrī, bet jau aizvadītajā svētdienā ģimenes bija aicinātas uz […]

Iepazīst sociālajā jomā paveikto un nepieciešamo

03:00, 10. Sep, 2025
1

Tiekoties ar labklājības ministru Reini Uzulnieku, Cēsu novada sociālajā jomā iesaistītie apliecināja, ka iedzīvotājiem ir […]

Renovētajā ēkā top mūsdienīgs bērnudārzs

03:00, 9. Sep, 2025

Skaistu atdzimšanu piedzīvo 1882. gadā celtā ēka Cēsīs, Dārtas ielā 1. Tajā pēc rudens brīvlaika […]

Tautas balss

Sludinājumi