Septīto pavasari 16.aprīlī Raunas pagasta “Daiņkalnos” trīs cilvēki – Regīna Tīliba, Einārs Zariņš un Turalds Dziļums – uzvelk Latvijas valsts karogu. 1952.gadā te čekisti iznīcināja mežabrāļu bunkuru. Viņu dzīves sākums saistīts ar šo bunkuru, un tikai liktenis lēmis, ka jāizdzīvo.
Ik gadu “Daiņkalnos” satiekas gan tuvinieki, gan vēstures pētnieki, gan patriotiski noskaņotie, lai godinātu nacionālos partizānus, kuri ziedoja savu dzīvību par Latviju. Šopavasar atceres pasākumā bija dalībnieku pulks, arī daudz jauniešu no Drustiem, Brantiem.
“Šī vieta nozīmīga Latvijai. Te satiekamies ik gadu, domājot par Latviju,” uzsvēra ģenerālis Juris Vectirāns un atgādināja, ka jaunatnei pēc zināšanu iegūšanas jāatgriežas Latvijā, par savu valsti jāstāsta pasaulē.
“Mums jāatceras mūsu varoņi. Svarīgi, cik un ko atcerēsimies. Kamēr līdzās ir aculiecinieki, jāieklausās viņu dzīvesstāstos, pārdzīvotajā, lai par to varētu stāstīt tālāk,” sacīja 27.zemessardzes bataljona komandieris, majors Ainārs Rauza un uzsvēra, ka nedrīkstam palaist vējā to, ko zina vecākā paaudze.
Nevalstisko organizāciju pārstāvji nolika ziedus pie piemiņas krusta pagalmā, dziedāja Priekuļu vīru ansamblis. Sarunās, atceroties notikumus pirms 57 gadiem, kā arī izzinot arhīvu materiālus, jaunas, līdz šim nezināmas dzīves ainas atklājās par Turalda Dziļuma pirmajiem dzīves gadiem, kad pēc bunkura ieņemšanas un partizānu nošaušanas viņu atrada istabā, vīstoklītī ietītu, bet mammai bija izdevies tikt cauri čekistu ķēdei.
“Vēl aizvien ir tik daudz nezināmā. Nezinām arī to, kur apglabātas mežabrāļu mirstīgās atliekas,” saka atceres pasākumu organizētājs Jānis Lācis, kura radinieki arī gājuši bojā bunkurā “Daiņkalnos” un kurš gādājis, lai taptu piemiņas vieta.
Komentāri