Cēsniecei Valijai Ducenai vienmēr gribējies kaut reizi gadā aizceļot uz citu valsti, lai atslēgtos no ikdienas un gūtu jaunus iespaidus, redzētu, kā citur klājas. Tā sauktajos „padomju” laikos pabraukāt izdevies pa „varen plašo” padomjzemi, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pirmais ceļojums bijis uz Venēciju.
Padomju laiki un ceļošana
„Ja esi visu gadu intensīvi strādājis, bija brīnišķīgi izmantot iespēju reizi gadā kaut kur aizceļot, tas jau nekas, ka tikai pa brālīgajām republikām,” stāsta Valija. „15 gadus braucu uz Kaukāza kūrortiem, var teikt, ka tur bija visas taciņas un akmentiņi pazīstami. Uz Maskavu bija jādodas darba darīšanās. Vīrs strādāja autotransporta uzņēmumā, tagadējā “CATA”, un darbavieta organizēja dažādas ekskursijas – uz Sāremā salu un citur. Ceļojums uz Ļeņingradu (tagadējo Sanktpēterburgu) skaitījās skaistākā ekskursija. Biju arī Ermitāžā , bet uzskatu, ka pa atvēlēto laiku tur neko apskatīt nevarēja – diena cauri, bet var teikt, ka neko neesi redzējis, jo man tādai izskriešanai pa ekspozīciju zālēm nav nozīmes – nekas nepaliek ne dvēselē, ne atmiņā, ne sirdī. Padomju servisa līmenis un apkārt valdošā pieticība, nabadzība visur bija vienāda. Varbūt Maskavā bija kas vairāk, bet tur visur garu garās rindas. Uz Ļeņina mauzoleju rindā gan nestāvēju,” par ceļošanu padomju laikos teic Valija.
„Kaut mums stāstīja, ka esam laimīgākā valsts pasaulē, zināju, ka ir arī tādas ārzemes un ka tā ir labāka un brīvāka pasaule, jo mans brālis 13 gadus gāja jūrā un dalījās ar ceļojuma iespaidiem. Uz Ungāriju ekskursijā mani nepalaida, pēc tam es vairs nemēģināju tikt uz ārzemēm,” saka Valija.
Jautāta par kādu smieklīgu vai citādi atmiņā palikušu notikumu, viņa atceras, kā nav varējusi aizkļūt līdz Elbrusa virsotnei. Sākumā trošu ceļa vagoniņā sēdējuši pa diviem kopā, tā viņa bijusi ar mieru braukt – ieķeroties ceļabiedram plecā. Ja nu lemts nokrist, vismaz kompānijā. Pusceļā bijusi kafejnīca, pārsēšanās uz vienvietīgu vagoniņu, bet tā Valija nav bijusi ar mieru braukt un vienīgā no grupas palikusi turpat gaidīt pārējos atgriežamies no kalna virsotnes.
Pirmais ārzemju ceļojums – Venēcija
Pirmais ceļojums uz īstajām ārzemēm bijis fantastisks. Apskatīta Venēcija. Valija Ducena atceras: „Pirmais neatkarības gadu ceļojums man sanāca tikai 1999. gadā, turklāt tas nebija plānots – divu dienu laikā man bija jāsataisās, jo kāda paziņa nevarēja izmantot savu pieteikumu, es braucu viņas vietā. Pirms tam domāju, ka pirmo reizi Rietumu pasaulē noteikti došos uz Parīzi. Man šķita, ka tā ir „pasaules naba”, laimes zeme un kaut kas, ko var atļauties tikai izredzētie. Protams, arī par Venēciju man bija savs priekšstats no lasītā un attēlos redzētā – ūdenī iegrimusi drūma pilsēta ar mūžīgiem paliem un lietiem, mitra un netīra. Kad ieradāmies Venēcijā, tieši bija paisums un pilsēta applūdusi, Svētā Marka laukumā baloži līdz vēderiem ūdenī, bet cilvēkiem staigāšanai noliktas īpašas laipiņas, kuras, līdzko sākās bēgums, tika novāktas. Un kanālos nepeldēja ne beigti kaķi, ne papīri vai citi gruži, bet jūrā un kanālos bija izvietotas ceļazīmes. Es biju sašauta – kā tad tā, esmu tik nepareizi iztēlojusies. Biju spiesta lauzt savu priekšstatu un secināt – pat ļoti skaista pilsēta.”
Parīzes maratons
Bet Parīze ceļotājai sagādājusi vilšanos: „Varbūt grēkoju un esmu pārāk piekasīga, bet mani šī pilsēta neuzrunāja. Jā, tā, protams, ir majestātiska, bet man likās vienkrāsaina, pat bezkrāsaina, pelēki dzeltena ar sen nekrāsotām mājām. Biju to iztēlojusies citādu – starojošu, mirdzošu, daudzkrāsainu.
Arī tā saucamo īpašo Parīzes izjūtu man neizdevās atrast. Varbūt vaina bija tajā, ka visu dienu pavadījām, rikšojot no viena objekta uz otru. Dzīvojām pašā Parīzes nomalē, metro pēdējā pieturā, 40 minūšu braucienā no centra, un mūsu diena iesākās astoņos no rīta, bet viesnīcā bijām ap divpadsmitiem vai pat vieniem naktī. Ja jautātu, kas palika atmiņā no Parīzes, man būtu jāsaka, ka gids un viņa kovboja cepure, kura bija jāuzpasē, lai gidu paturētu acīs un nepazaudētu pārskrējienos. Protams, bijām arī Parīzes Dievmātes katedrālē, bet tur, tāpat kā citos objektos, manuprāt, nepavadījām pietiekami ilgu laiku, lai izjustu, uzsūktu tās īpašās auras, sajūtas vai vietas svētumu. Kādi ieskrējām, tādi izskrējām un vēl aprikšojām apkārt katedrālei. Bet kas no tā?
Iespējams, ka Parīzi var iemīlēt, ja ceļo individuāli, bet es neesmu tik droša un zinoša, lai dotos šādos ceļojumos. Nav jau tā, ka viss man tur nepatika – jauka pastaiga, jo ilgāka bija pa modernās arhitektūras La Defense rajonu. Vēl atmiņā palika uzbāzīgie suvenīru pārdevēji. Paziņa priecīga paziņoja, ka par pieciem eiro nopirkusi mazu, mirguļojošu Eifeļa torni, kamēr blakus citi tādu pašu nopirka par 2,50… Latīņu kvartālā gids piedāvāja visiem doties uz viņam zināmu kafejnīcu, kur varot labi paēst par 15 eiro. Mēs ar paziņu negājām, meklējām pašas un, veikli izvairoties no uzbāzīgajiem iekšā rāvējiem, atradām mazu „proletāriešu”
ēdnīcu,
kurā pie cieši
saspiestiem blakussēdētājiem par četriem eiro katra gardi paēdām un vēl palika ko paņemt līdzi vakariņām. Šikās ēstuves apmeklētāji bija dikti neapmierināti ar baudīto zivju zupu un citiem ēdieniem, kas nebija atbilstoši cenai. Vēl kāds moments – ierodoties viesnīcā, dažiem bija jāgaida divas stundas, lai varētu tikt savos numuriņos, jo istabiņas nebija sakārtotas, taču neviens pat nesteidzās. Man šķiet, pie mums jau šādā situācijā būtu ieradusies filmēšanas grupa no „Tautas Balss.”
Punktu Parīzes ideālam pielika kafijas dzeršanas Eifeļa torņa pakājē. Visi pārējie aizbrauca naksnīgā ekskursijā pa Sēnu, bet mēs ar draudzeni nolēmām iebaudīt kafiju pie slavenā apskates objekta un varbūt beidzot sajust īpašo Parīzes noskaņu. Bet kafija tika pasniegta sašķiebtā plastmasas glāzītē, pavēsa un nearomātiska, kafejnīcas plastmasas galdiņus no viena stūra jau sāka vākt nost. Kāda tur vairs noskaņa…. Paziņa teica – lai paskatos, ka man aiz muguras ir pats Eifeļa tornis, citi ilgi sapņo par šādu brīdi! Bet mana vienīgā vēlēšanās bija, lai ātrāk atbrauktu ar kuģīti aizceļojušie un mēs dotos uz viesnīcu.”
Taču gandarījums gūts Luāras ielejas pilīs un vīna darītavā. „Šī ekskursijas daļa man patika un palika prātā. Mums bija pietiekami daudz laika izstaigāt parku, kurā atrodas visu ielejas piļu maketi. Vīna darītavā no 15 labākajiem vīniem, kurus piedāvāja degustēt, man kaut cik pieņemams likās tikai pēdējais. Paliku neziņā, vai man ir nepareiza garšas izjūta, vai frančiem. Laikam jau vienkārši – katram sava, un man sausie vīni negaršo.”
Mirklis Stokholmas>
Valija Ducena atzīst, ka reizēm pietiek ar dažām ceļojuma dienām, lai gūtu paliekošus iespaidus. Tādi gūti Stokholmā. „Vējainā un saulainā aprīļa pēdējā dienā izmantoju atlaižu akciju un aizceļoju ar kuģi uz Stokholmu. Vecpilsētā podos jau ziedēja atraitnītes. Draudzenei bija līdzi karte, pašas uz savu roku varējām piecas stundas veltīt pilsētas apskatei. Tas bija jauki. Redzēju pils sardzes maiņu, 1.maija demonstrāciju. Muzeji gan bija slēgti. Kafija bija dārga, tomēr tāda, par kuru nebija žēl izdotās naudas.
Pasakains ir stundas brauciens gar saliņām pie Stokholmas, gandrīz katra ir apdzīvota, lūk, tādā es gribētu dzīvot. Jā, reiz man būs saliņa pie Stokholmas… Ja ne šajā, tad nākamajā dzīvē noteikti…
Vai es ceļotu ar lidmašīnu, lai ietaupītu laiku? Nu jau laikam vairs ne. Protams, gaisā neviens nav palicis, bet arvien biežāk jādzird par katastrofām. Ja jāizvēlas kuģis vai lidmašīna, izvēlos kuģi.”
Drīkst mazliet pasapņot
Kādi ir Valijas nākotnes ceļošanas plāni? „Tie saistīti ar naudu, laiku un veselību, negribu iepriekš plānot. Citu valstu pensionāri brauc kruīzos, mēs domājam, kā īri samaksāt…Dažs uz Rīgu pie radiem nevar atļauties aizbraukt ciemos. Kur manas saulainās vecumdienas?! Visu mūžu esmu strādājusi, vai tiešām pat maizei neesmu nopelnījusi? Politiķi mēnesī saņem to, ko es pat gadā ne. Vai viņi ir tik daudz reižu gudrāki un vērtīgāki? Es justos slikti, ja par mani slikti runātu, man uz ielas būtu kauns iziet, bet viņi atnāk TV, izgāž vēderu un vēl runā kaut ko un sola. Pieņem 20 padomniekus, tad jau viņš nekā nezina? Ja uzņēmās darbu, tad pats dara, bet viņam par katru nozari padomnieks.
Pasapņot? Ja man būtu daudz naudiņas, es vispār nekur neapstātos, tikai ceļotu. Gribētu redzēt pasauli, nebrauktu uz dziļiem Austrumiem, Tibetu, arī Āfrika droši vien nav priekš manis. Es vairākas reizes apceļotu Eiropu, lai gūtu par to pilnīgāku priekšstatu. Noteikti gribētu atgriezties Bavārijā, kaut tur jau esmu bijusi. Bet tagad būtu izšķērdīgi braukt divreiz uz vienu vietu par savu mazo naudiņu.”
Komentāri