
Tā bija kopīgu darbdienu svinēšana. Cēsu zonālā valsts arhīva bijušie un tagadējie darbinieki, kolēģi, sadarbības partneri atskatījās uz 50 darba gadiem. Arhīvā sakrāta pusgadsimta vēsture un krājas arī
darbinieku stāsti par nostrādātajiem gadiem.
Vēsture liecina, ka 1964.gada 17.janvārī Latvijas PSR Ministru Padome pieņēma lēmumu “Par Latvijas PSR arhīvu tīkla reorganizāciju” un no 1.aprīļa
tika likvidēti rajonu un pilsētu arhīvi, bet izveidotas Latvijas padomju sociālistiskās republikas Centrālā valsts un sociālistiskā Oktobra revolūcijas un sociālistiskās celtniecības arhīva desmit filiāles. Arī Cēsīs.
“Toreiz arhīva glabātava aizņēma 93.3 kvadrātmetrus, tagad desmit reizes vairāk. Tad arhīvā bija 11799 lietas, tagad vairāk nekā 555 tūkstoši. Kad pati sāku strādāt, plauktos bija daži sainīši, tagad tie pilni, drīz nebūs kur likt,” stāstīja CZA direktore Anita Meldre. Tā kā arhīvs bija iekšlietu ministrijas pakļautībā, tā atrašanās Pils ielā 7, vienā ēkā ar drošības komiteju un prokuratūru, nebija nejaušība. “Esam vienīgais mazais arhīvs, kura divas ēkas atrodas vienā ielā,” bilst direktore.
CZA vecākā eksperte dokumentu saglabāšanas un izmantošanas darbā Anda Opoļska svētku reizē atgādināja arhīvu vēsturi, to nozīmi nākotnē.
“Katram mājās ir savs arhīvs, dažkārt mums pret to ir nievājoša attieksme, jo
tajā viss vecs, ar putekļiem klāts. Bet brīdī, kad vajag
kādu svarīgu dokumentu vai noskaidrot faktu, sabiedrība saprot, ka arhīvs ir liela vērtība. To visspilgtāk apzinās pārmaiņās. Tā bija Francijā pēc revolūcijas, tā arī Latvijā, kad nodibināja valsti, arī kad atjaunoja,” atgādināja Anda Opoļska. Gadi krāja vēstures liecības, arī cilvēku dzīves un notikumu faktus, kas tagad glabājas arhīvā. Cēsu zonālajā arhīvā sakrāts viss, kas attiecas uz Cēsu un Madonas rajonu.
Pirms 50
gadiem Gunārs Vīksna strādāja par rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieku. Viņš bija klāt, kad Cēsu darbaļaužu deputātu padomes izpildkomiteja
pieņēma lēmumu
par arhīvu darba uzlabošanu un par Cēsu rajona arhīva nodošanu.
“Vēl 50.gadu vidū Cēsu rajonam kaimiņos
bija Ērgļu, Siguldas, Gaujienas, Smiltenes rajoni. Atceros, kad likvidēja Gaujienas rajonu, pārņēmu arhīva lietas, kas nonāca Cēsu
arhīvā,” atmiņās kavējas Gunārs Vīksna un piebilst, ka izpildkomitejas un arhīva darbiniekiem bijusi viena arodbiedrība, kopā braukuši talkās. “Tolaik dzīvojām un strādājām, lai katra nākamā diena būtu labāka,” sacīja Gunārs Vīksna.
Arhīva ikdiena padomju laikos sabiedrībai bija slēpta. “Vienīgi 1968.gadā “Padomju Druvā” bija sludinājums, ka arhīvam vajadzīgs darbinieks, bet sludinājumā nav liekas informācijas, nav adreses, kur nu vēl telefona numurs,” vēstures lappusi pāršķir Anda Opoļska .
Līdz ar Atmodu mainījās arhīva loma daudzu dzīvē. Cilvēki te meklēja atbildes uz jautājumiem, savu dzimtu vēsturi. Arhīva darbinieki kopā ar muzejniekiem, politiski represētajiem rīkoja izstādes par deportācijām, par kurām bija klusēts gadu desmitus.
No 80.gadu beigām CZA dokumentu komplektēšana bija pārtraukta, jo tos vienkārši nebija kur likt. Arhīva direktore vērsās pie Cēsu domes,
1992.gadā Cēsu zonālajam valsts arhīvam piešķīra telpas Pils ielā 6.
“Atceros, ka
deputātu grupa bijām atnākuši, skatījāmies, ka telpu par maz. Arī uz rakstāmgaldiem bija sakrautas lietas,’ atceras toreiz Cēsu rajona padomes sekretārs Jānis Līpacis un uzsver, ka :”Arhīvi man vienmēr šķituši noslēpumaini un svarīgi. No tiem daudz kas atkarīgs nākotnē. Ne tikai kāda izziņa, te glabājas vēstures pamats. Ja arhīvā nav, vēstures pētnieki pie objektīvas informācijas netiek.”
Krīzes laikā, kad valsts iestādēm tika samazināts finansējums, jau bija nolemts, ka arhīvs no Cēsīm jāpārceļ uz Valmieru. Rīkojumu bija parakstījis Latvijas arhīva direktora vietnieks Gatis Karlsons. “Tāds rīkojums bija. Cēsu domes priekšsēdētājs Gints Šķenders aizbrauca uz Kultūras ministriju, sarunāja, un viss palika kā bijis. Visas krīzes CZA laimīgi gājušas garām. Cēsīs arhīvam jāpaplašinās, ir varianti, kur vēl būs telpas, te arhīvs būs arī nākotnē,” svētku reizē sacīja Latvijas arhīva direktora vietnieks. Viņš
uzsvēra, cēsnieki ir piemērs citiem, kā iesaistīt sabiedrību, sadarboties ar muzeju, dažādām organizācijām, pašvaldībām. Cēsu arhīva darbinieki allaž ir mācījušies, pie viņiem skoloties brauc gan kolēģi, gan studenti.
CZA darbinieces svētku reizē apsveica gan bijušie Pils ielas 7. nama kaimiņi, gan bijušie darbinieki, kolēģi,
pašvaldību, dažādu organizāciju un iestāžu pārstāvji.
“Arhīviem turpmākajos gados darāmā netrūks. Jāsadarbojas ar pašvaldībām, lai pie mums nonāk kvalitatīvi dokumenti, kas vēlāk, ja nepieciešams, ir derīgi tiesās. Tiks arhivēti arī domju sēžu audioieraksti,” nākotnē darāmo ieskicēja Gatis Karlsons.
Sarmīte Feldmane
Komentāri