Mairitas Jēkabsones vectēva mājas – Skujenes pagasta “Kalējkalns” – ir īstas lauku mājas ar 140 gadu vēsturi. Interesanti, ka tās atrodas uz Skujenes un Taurenes pagasta robežas. “Dzīvojam Skujenes pagastā, bet uz šķūni un pirti sanāk iet uz kaimiņpagastu,” smej saimnieki.
Māju kādreizējais nosaukums bijis “Kaļļu Kalns”, jo šai vietā bijušas smēdes, strādājuši kalēji. Ēkā savulaik bijis muižas krogs. Vēlāk mājvārds tika modernizēts par “Kalējkalnu”. Ēkas interjers apliecina tās vēsturi, istabas grezno senlaicīgi skapji un gultas, saglabājušies seni būvelementi.
Jēkabsonu ģimene – saimnieki Mairita un Normunds, bērni Evita, Zane, Māra, kā arī radu bērni – “Kalējkalnu” apdzīvo jau četrpadsmito vasaru. Ziemā ģimene pārceļas uz ciematu Skujenē, Līvānu tipa māju, kas pieder Normundam, jo aukstajos un sniegotajos mēnešos “Kalējkalnā” neesot laba dzīvošana, stāsta saimnieki. Lauku mājas tiek izmantotas gluži kā vasarnīca, uz kuru maijā pārceļas ne tikai ģimene, bet arī lopi un tehnika. “Esam ceļotāji – vasaru te, ziemu – kur siltums un viegli pieejams ūdens. Labas nākotnes gan te nav. Gar pašu māju iet ceļš. Kad lielās mašīnas brauc garām, ēka nodreb. Autobusi te nekursē. Apkārt nekā vairāk par ganībām nav, jo te ir vieni vienīgi purvi un gravas,” atzīst Mairita.
Uz dzimtas mājām Jēkabsonu ģimene atnākusi dzīvot tad, kad, aizsaulē aizejot Mairitas mātes māsām, “Kalējkalni” palikuši tukši. Pašvaldība piešķīrusi zemi saimniekošanai, tā ka bijis vien jānāk, saka “Kalējkalnu” saimnieks Normunds.
Komentāri