Edmunds Cepurītis, Cēsu Valsts ģimnāzijas audzēknis, dzīvo Amatas krastos, šajā mācību gadā ir izvēlējies rakstīt zinātniski pētniecisko darbu – vides projektu par mazajām upītēm, tajās esošajiem vecajiem dzirnavu aizsprostiem un to ietekmi uz upi.
“Šo tēmu izvēlējos, jo par mazajām hidroelektrostacijām pētījumi pēdējā laikā ir diezgan daudz, bet tieši par dzirnavu aizsprostiem, kas pirms vairākiem gadu desmitiem uzcelti, pētījumu nav. Aizsprosti, protams, celti vietās, kur upes kritums vislielākais, tāpēc appludinātas daudzas vērtīgas straujteces, kas ir Eiropā aizsargājami biotopi. Ja šos aizsprostus nojauktu, tās varētu atkal atjaunoties, nebūtu arī šķēršļu zivju migrācijai. Lielākā daļa šo aizsprostu jau sen nedod nekādu labumu, tie netiek atjaunoti un arvien biežāk sabrūk, tāpat kā skaistās dzirnavu ēkas. Tagad kādreizējo straujteču vietā ir lieli dīķi, kas skābekli nevis ražo, bet lielos daudzumos patērē, jo stāvošā ūdenī ir daudz vairāk ūdensaugu. Ja ne gluži nojaukt aizsprostus, tad vismaz tīrīt šos dīķus no ūdensaugiem vajadzētu, tas ļoti uzlabotu stāvokli upē lejpus aizsprosta.”
Edmunda interese par dabu un upītēm aizsākusies, dzīvojot skaistā vietā Amatas krastā, kur blakus čalo Pērļupe un Kumada. Pirmo impulsu sniedzis brālis, kurš kādu laiku strādāja Gaujas Nacionālajā parkā. Puisim patīk aiziet pie upes, kad ledus iet un kad ūdenstūristu ar laivām ir tik daudz kā mašīnu uz šosejas. “Sāku fotografēt dabu, iesaistījos organizācijā “Dabas retumu krātuve”, kuru vada Guntis Eniņš. Tā diezgan daudz uzzināju gan par Latvijas alām, gan dižkokiem un citām dabas vērtībām. Vēl arī filmējos Gunta Eniņa organizētajā “Dabas grāmatā”, kur varēju iet līdzi speciālistiem un uzzināt daudz jauna. Sākumā man ļoti patika alas, bet tagad viss kopumā.” Puisis skaidro: “Dīvaini būtu teikt, ka mazās upītes nav tik nozīmīgas kā lielās, jo katra upe savā augštecē ir neliela. Un katru lielo upi veido simtiem tās mazo pieteku. Ja upē ietek tīra upīte, arī lielā kļūst tīrāka, ja ietek ar duļķainu ūdeni – piesārņotāka. Hidrobiologs Andris Urtāns stāstīja, ka upītes ir pēdējais posms, kas vēl attīra ūdeni, pirms tas nonāk jūrā. Jo straujāka upe, jo vairāk tā var attīrīt.
Galvenais upes tīrības raksturotājs ir skābekļa sastāvs ūdenī – jo vairāk, jo upe tīrāka. Skābekli patērē ūdenī dzīvojošās baktērijas, tās sadala organiskās vielas, kas nepārtraukti ieskalojas upē – tie ir atmirušie augi, aļģes, sakritušie koki un sliktākajā gadījumā arī kanalizācija. Tātad, jo vairāk šāda piesārņojuma, jo mazāk skābekļa. Ja upē nav skābekļa, tā vairs nevar attīrīties un gultnē veidojas dūņu kārta, viss upē nonākušais piesārņojums nokļūst jūrā. Tieši tik cieši viss ir saistīts – mēs ar saviem notekūdeņiem iznīcinām upju pašattīrīšanās spējas un ar veļas pulveri ieberam fosforu tieši Baltijas jūrā, kas diemžēl jau sen ir pasaulē piesārņotākā.
Visvairāk skābekļa ir straujās upēs, jo katrā krācē ūdens bagātinās ar skābekli. Mūsu novads atrodas ļoti interesantā vietā – vienā pusē Vidzemes augstiene, bet otrā – 200 m zemākā Gaujas senleja. Tā Latvijā ir ļoti liela augstumu starpība. Tāpēc gandrīz visas Amatas novada upes ir ļoti tīras, tās visas ir straujas un krāčainas. Nekur Latvijā neesmu redzējis upes ar tik dzidru ūdeni kā Kumadā, Skaļupē – tās tek pa mazapdzīvotām vietām, tāpēc saņem maz piesārņojuma, turklāt ir ļoti straujas un spēj ļoti labi attīrīties.”
Edmundam ļoti patīk, ka Cēsu rajonā ir vērojamas Latvijas raksturīgas ainavas ar kokiem lauku vidū, ar upēm, kas tek pa dabisku gultni, jo daudzviet Eiropā tās ir mākslīgi pārveidotas. Puisis ir izskatījis arī Amatas pētnieces Melānijas Vanagas senās fotogrāfijas un salīdzina, kā ainavas mainījušās.
Komentāri