Šodien Klusā sestdiena. Brīdis pirms priecīgās Lieldienu vēsts, brīdis pārdomām par laiku, par sevi, par nākotni. Saruna ar Zaubes, Nītaures un Ķempju draudžu evaņģēlistu Edvīnu Rumjancevu par laiku, kurā dzīvojam.
– Krīze esot sākusies pērn, bet valsts un iedzīvotāji to īpaši sajuta tagad, pirms Lieldienām, ciešanu laikā. Tieši tagad cilvēki aizvien vairāk sev uzdod jautājumus, viņiem nav pieņemams, ka tas noticis, jābūt taču kādam, kurš to veicinājis. Kāds, bet ne es. Ne reizi vien man teikuši, ka valdīšana Latvijā nav tautas. Saku, pašu vēlēti cilvēki taču. Tas, ka viņi dzīvo par 300 procentiem labāk, ir cits jautājums. Ciešanu laiks liek atcerēties, apdomāties, kāpēc nav tā, kā gribējies, bet ir sanācis, kā vienmēr. Krīze sengrieķu valodā nozīmē tiesa. Nevaram teikt, ka valdošā tautas daļa ir atsevišķi no tautas. Mēs daļēji esam līdzvainīgi, padevāmies neprātā. Tagad ciešam visi, arī valdošie. Nav liela drosme pārmest, meklēt vainīgos, drosme ir meklēt ceļus, kā pārdzīvot šo laiku. – Kam prasīt padomu? Visi esam apmaldījušies?
– Jāpaskatās vēsturē. Kāds franču politiķis teicis: “Ja valstī neviens neprotestē, tad tādā valstī viegli zelt korupcijai.” Mēs ne pret ko neprotestējām. Latvieši ir padevīgi. Mums nebija viedokļa, mēs padevāmies, uzticējāmies. Valsts ļāva noticēt septiņiem treknajiem gadiem. Tagad sola, ka trīs gadus būs regress. Šodien visa pasaule ir vienā tīklā, mēs vieni neko izdarīt nevaram. Cilvēkos ir apmulsums. Ir jāpaļaujas, jālūdz Dievs, lai valdībai pietiktu acu gaišuma.
– Pēdējos gados uzsvērta individualitāte. Tu kaut ko vari sasniegt, tikai pakāpjoties uz cita.
– Tas ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem – indivīds. Latviešu spēks ir vienotībā. Katrs atsevišķi kurnot, neko nepanāksim. Cilvēki pēc kolhozu likvidēšanas mēģināja tikt vaļā no kolektīvā. Kad zemniekiem ieteica veidot kooperatīvus, visi kā viens teica – tikai ne to. Un sekas redzam. Studējot lauksaimniecību, biju praksē Dānijā, kur visu dara kooperatīvā. Mums katrs pats par sevi un tagad nespēj samaksāt par tehniku. Bet tas kombains varēja būt uz pieciem.
Šis laiks ir ļoti interesants, ir vērts domāt. Piestāj ielas malā un pavēro cilvēkus. Viņi ir ledaini auksti, bez emocijām. Viņiem nav sava viedokļa. Viņi ir apjukuši un nocietinājušies. Valsts ir līdzvainīga, ka cilvēki tiek morāli sagrauti. Bet vecākā paaudze atgādina, ka nekad nav bijis tik grūti, lai nevarētu būt vēl grūtāk. Jā, dzīves līmenis krītas, bet tas nebūs sliktāks, kā bija 90.gadu sākumā. Ar cilvēkiem ir jārunā, jāpalīdz sakārtot domas, viņiem ir jāizrunājas. Bet televīzijā, radio tikai runā, runā – būs vēl sliktāk. Jā, ir grūti, bet tāda moralizēšana degradē sabiedrību. Protams, nedrīkstam
ņemt Krievijas piemēru un teikt, ka krīzes nav.
– Kāda gaisotne ir baznīcā?
– Tie, kuri ir draudzēs, jūtas stipri. Tie, kuri ārpus baznīcas, meklē padomu, atbildes neizprotamajā. Iesvētes mācībās Ķempju un Nītaures draudzēs nāk daudzi. Izrunājam problēmas, diskutējam. Pasaulīgajās lietās vīlušies, cilvēki meklē padomu baznīcā. Tie, kuri attālinājušies, aizvien domā, ka baznīcā visi ir svēto sadraudze, ka te visi ir svēti. Šis uzskats ir nelabojams. Arī tie, kuri atnāk uz iesvētes mācībām, domā tāpat. Draudzē nāk cilvēki, kuri ir apzinājušies savu nespēku, grēkus.
Pauls Putniņš sievastēva bērēs uzsvēra, ka mums jāstiprina radnieciskās saites. Esam palikuši tik individuāli katrs sevī. Šis ir brīdis, kad satikties, cietsirdība, aukstums sejās ir no tā, ka esam atteikušies no tradicionālām lietām – būt kopā svētkos, sadraudzībā, pasēdēt, parunāties.
Šobrīd cilvēkiem ir ļoti svarīgi mainīt vidi, gūt jaunus iespaidus. Pēc nedēļas visu trīs draudžu locekļi brauksim ekskursijā uz Daugavpili. Lai kaut uz brīdi padomātu par kaut ko citu, lai ar citām acīm paskatītos uz ikdienu. Esam centrējušies vienā virzienā – krīze. Kā zaķītis, kurš ieraudzījis pitonu. Viņš izbīstas un domā par to. Jo vairāk domā, jo tas pitons kļūst lielāks, draudīgāks. Visas domas saistās tikai ar pitonu. Ar cilvēku ir tāpat. Un tad ir solis līdz brīdim, kad vadzis lūst. Masu medijs aicina skatīties stindzinošākos jaunumus. Kā skan šie vārdi! Mums nevajag neko normālu, vajag stindzinošu kā sadistiem. Iespējams, kad bija labāka dzīve, varēja apsēsties un paskatīties kaut ko stindzinošu. Bet šobrīd tas dara daudz slikta. – Kāda pašam bija ieiešana trijās draudzēs?
– Tas bija emocionāls brīdis. Tāpat arī draudzēm. Tās ir ļoti dažādas, tieši tas ir interesanti. Katrai ir savs viedoklis, teoloģiskā izaugsme.
Zaubē kopš Atmodas gadiem esmu 17. mācītājs. Draudze aiz manis jau redz nākamo atspulgu. Ir jāpaiet laikam, lai saprastu, ka tā var nebūt. Nāk jaunieši, viņi ir jāorganizē, viņi grib būt draudzē. Zaubē ir skaista mācītājmuiža. Nedz Nītaures, nedz Ķemju draudzei nav telpu, Zaubē rīkosim draudžu pasākumus, starpdraudžu sadraudzību. Kopā varam daudz. Nītaurē dievkalpojumi tagad ir katru svētdienu, cilvēki pamazām pierod.
Draudze kārto lietas, lai Ķempju baznīca būtu Cēsu prāvesta iecirknī. Līgatne ir piederīga Cēsīm. Arī pats dzīvošu Līgatnē.
Sarunās cilvēkus uzaicinu uz dievkalpojumu un uzrunātie nāk. Ceļš slikts, baznīca auksta, lietus līst – ir vēl simts iemeslu, kāpēc neiet. Bet tam, kurš mēro ceļu uz dievnamu, tie nav šķēršļi.
– Ceļš no draudzes priekšnieka Vecpiebalgā līdz mācītājam bijis diezgan ilgs.
– Piecus gadus biju draudzes priekšnieks. Vadot draudzes saimniecisko dzīvi, esmu iemācījies rosināt darīt kopā, uzticēties, uzklausīt dažādus cilvēkus.
Nevaru teikt, ka ābele augusi kalnā un es kā ābolītis esmu tālu aizripojis. Rados ir vairāki katoļu priesteri. Izvēles ceļu noteica negadījums. Daktere pateica, ka man vairs nevar palīdzēt. Tā bija nakts, kad varēju pārdomāt visu dzīvi. Lūgt Dievu. No sirds. Caur asarām. Otrā dienā atnāca daktere un teica: “Ir jaunas zāles!” Tā bija liela svētība. Aizvien biežāk arī mediķi atzīst, ka ir kāda augstāka vara, ka viss nav cilvēka spēkos.
Laiks pirms Lieldienām ir brīdis pārdomām. Jālūdz par to, kas būs, kas vajadzīgs. Ja lūdzam par to, kas noticis, tas jau ir aizlūgums.
– Kalpojot trīs draudzēs, vai pašam vispār ir brīvais laiks?
– Tas ir pārbaudījums tuvākajiem. Dēlam un meitai jau seši un septiņi gadi. Viņiem ļoti būtiski, lai esam kopā. Skrejošajā sabiedrībā, pasaules caurvējā vislielākā problēma, ka neatrodam viens otram laiku. Esam radījuši tehnoloģijas, bet aizvien retāk esam viens otram pieejami. Būt viedokļu dalībā, nevis ļaut runātājam runāt, bet katram izteikties. Tā jābūt arī ģimenē.
– Dzīvesbiedrei draudzēs arī ir savi pienākumi.
– Mūžīgais jautājums – bet es jau neprecējos ar mācītāju. Viņa dara to, kas patīk. Viņa ir pavāre, viņai patīk un dara to no sirds Viņa ir līdzdalīga manā kalpošanā.
– Lieldienu vēsti cilvēks, kurš nav teoloģiski izglītots, nesaprot.
– Nav jau tā, ka katru gadu Kristus bērniņš no jauna dzimst un katru gadu mēs viņu pienaglojam krustā. Tas ir atceres brīdis mums pašiem, lai apzinātos, kāpēc tā noticis un lai notikušais kalpo kā mācība. Pēc ciešanām nāks priecīgs brīdis – Kristus augšāmcelsies. Šī vēsts nedrīkst atstāt vienaldzīgus. Īpaši tagad, kad esam samocīti. Tā tiešām daudziem būs priecīga vēsts. Lieldienās jāsaprot, ka nav tādu lietu, ko Dievs nespēj atrisināt, bet jābūt
mūsu paļāvībai. Vēsts dziļi aizskar vien tad, ja esam līdzdalīgi. Tas ir sirds stāvoklis.
Pirms Lieldienām ne viens vien kārtējoreiz aizdomājas, kāpēc ir ciešanas.
Diemžēl pasaule, kurā dzīvojam, ir nepilnīga, te mums nav paliekoša mājvieta. Nezinām, kad mūs aizsauks. No šejienes neko līdzi nepaņemsim. To zinām, bet allaž jautājam – kāpēc. Ja Dievs būtu ļauns, viņš nevarētu mums palīdzēt. Viņa mīlestība ir neizmērojama. Ciešanu laikā vērts sev pajautāt, ko esam pienaglojuši krustā. Cietsirdību, nepaļaušanos uz Dievu? Nesen biju bērēs. Iet bēru procesija. Mašīnas skrien garām. Kāda smagā vēl iespraucas starp bēriniekiem. Bet kaut cilvēciskas cieņas dēļ pret aizgājēju dažas minūtes taču varēja pagaidīt. Ko tie skrējēji tobrīd domāja? Tāpat labklājības gados mašīnas palidoja garām baznīcām.
Krīze mūs apstādinās. Dievs var visu apstādināt. Būs tādi, kuri kaut ko iemācīsies, un būs tādi, kuri turpinās skriet neatskatoties.
– Bet, neesot skrējienā, paliec zaudētājs. – Tā nav konkurence. Tas ir pūļa sindroms. Cilvēks, kurš bļauj, nedomā. Ja pūlis kliedz, tas notiek stihiski. Maskavā kādā kinoteātrī skatījos filmu, kuru rāda nevis uz ekrāna, bet apkārt visai telpai. Nogāju malā un pavēroju. Autobuss ekrānā šūpojas un skatītāji līgojas līdzi. Cik daudzi pēdējos gados pagāja malā un paskatījās, kas notiek? Paļāvāmies pūlim, ļāvām noticēt. Arvien retāk nācām uz baznīcu, jo nebija laika. Nebija laika apmeklēt tuviniekus, parunāties. Skatos, kā izauguši mani bērni. Liekas, dzīve ir liels skrējiens. Bet pavēles formā ir teikts: “ Tev
būs svēto dienu svētīt!”
Tikai vienu dienu atlicini! Galvenais, nepārdzīvot šo laiku kā galēju. Esam pārāk pieķērušies mantai. Nāks citi laiki, un atkal varēs nopelnīt, nopirkt.
– Kas pašu saista kalpošanā?
– Nepabeidzu uzņēmējdarbības studijas Lauksaimniecības universitātē, iestājos Lutera akadēmijā.
Tas ir aicinājums. Nevar pateikt – es to vēlos, man labpatiktos. Par garīdznieku nevar atnākt strādāt. Tiklīdz kalpošanas vietā sāc strādāt, tas nenes augļus.
Komentāri