Drabešu pagastā
Izlasīju 5. decembra “Druvā” rakstu par nelegālo atkritumu izgāztuvi Kleķeros. Divu mēnešu laikā pagasta vadību neinteresēja, kas staigā pa taciņām uz izgāztuvi, vai tur ko aiznes, vai iet “papriecāties” par ainavu. Laiks bija, varēja gan pavērot. Bet nē. Lai glābtu savu ādu, vadība tagad ar lielu steigu lūgšot policijas inspektoru, lai zemes īpašniekam raksta protokolu un soda. Bet vai tas būtu taisnīgi? Policijas inspektors E. Leimanis intervijā “Druvai” saka: “Visgrūtāk ir redzēt noziegumus pret mazāk aizsargātajiem. Gandarījums ir atklāt noziegumu.” Tagad redzēsim, vai viņa mērķis ir palīdzēt cilvēkiem. Liela daļa vainīgo taču zināmi.
Man tas viss atgādina bērnudārzu, kur Jānītim pieķēzīta gultiņa. Kaut gan audzinātājas un auklītes zina, ka Jānītis viens nevarēja tik daudz piekrāmēt un pielaistīt, bet spriedums tiek pieņemts. Tā ir Jānīša gultiņa, viņš vainīgs, pārējie bērni tikai gāja līdz gultiņai un nāca atpakaļ. Pagaidām mēs tā dzīvojam, no bērnudārza līdz pansionātam, jo mūsu valsts iestādēs ir pietiekami daudz šādu audzinātāju un auklīšu.
90. gados mans kolēģis ciemojās Austrālijā, no braucošas mašīnas izmeta izsmēķi. Ja kāds par to būtu ziņojis un pierakstījis mašīnas numuru, sekotu bargs sods bez komentāriem. Pie mums (tas, man šķiet, bija rakstīts “Druvā”) mežā atrod izgāztus atkritumus ar visu vizītkarti. Iet pie vainīgā, bet tas saka :”Es neesmu vainīgs, tie ir mani nelabvēļi, kas savākuši manus atkritumus un aizveduši uz mežu, lai man ieriebtu.”
Arī man pieder īpašums, kurā tiek gāzti atkritumi, zagtas eglītes un malka, postīta ainava. Bet tie, kam būtu jāaizstāv mani, aizstāv tos otrus vai nedara neko. Tā cīņā par taisnību tu paliec viens un nesaprasts. Lai cīnītos ar
šo sērgu un gūtu panākumus, mums vajadzīgi jauni, taisnīgāki un stingrāki likumi.
Komentāri