
Šonedēļ Cēsu centrālajā bibliotēkā notika projekta „Stāstu laiks bibliotēkās” otrais seminārs Vidzemes bibliotekāriem, kurā apgūta un attīstīta stāstīšanas prasme. No Cēsu rajona stāstnieku prasmes apguva divas Cēsu centrālās bibliotēkas bibliotekāres – Gunta Romanovska un Inese Majore.
Bibliotekāres iepazina stāstīšanas tradīcijas dažādās valstīs, uzzināja par stāstu vākšanu un pētniecību, stāstu meklēšanu un pielāgošanu stāstīšanai. Semināra vadītāji un projekta idejas autori – folkloras pētnieks Guntis Pakalns un filosofe Māra Mellēna – palīdzēja izkopt stāstītprasmi, turklāt bibliotekārus mudināja organizēt stāstīšanas pasākumus bibliotēkās. Gūtās zināšanas tika izmantotas arī praktiski, stāstot bērnības mīļākās pasakas.
G. Romanovska atklāja, ka jau radušās idejas rajonā attīstīt stāstnieku kustību, organizējot tematiskus pasākumus, vakaru, kurā stāstus stāstītu rakstnieki, vakaru ar stāstiem par Cēsīm, kā arī citus. “Ļoti iespējams, ka meklēsim sadarbību arī ar folkloras kopām un gaidīsim cilvēkus, kuriem patīk stāstīt stāstus!” atklāja G. Romanovska. Pirmais šāds pasākums, kas taps, izmantojot stāstnieku seminārā gūtās zināšanas un mudinot cilvēkus stāstīt un klausīties, plānots jau 24. aprīlī. Tad Cēsu centrālajā bibliotēkā tiks stāstīti spoku un bibliotekāru stāsti.
G. Pakalns un M. Mellēna atklāja, ka jau vairāk nekā desmit gadus cenšas aktivizēt stāstnieku kustību, kas citās valstīs ir populāra: “Projekta mērķis ir vienot dažādu paaudžu cilvēkus, atdzīvinot stāstīšanas tradīciju paaudžu starpā, kā arī pilnveidot ikviena valodas kompetenci un sociālās prasmes klausīšanās un stāstīšanas procesā.” Abi stāsta, ka pastāv dažādas stāstnieku organizācijas, notiek festivāli. Aizvien populārākas kļūst arī grāmatas un palielinās bibliotēku nozīme. Amerikā stāstnieku kustība ir arī veids, kā bibliotēkām piesaistīt jaunus lasītājus, stāstot stāstus jau pavisam maziem bērniem.
G. Romanovska, vērtējot gūtās zināšanas, atzina: “Tas nebūt nav vienkārši. Lai kļūtu par labu stāstnieku, šī prasme ir ļoti jāizkopj, un tas ir gadu gadiem ilgs darbs.”
Arī I. Majore piekrīt, ka gūtās zināšanas ir vērtīgas un tās tiks izmantotas darbā: “Kurzemē stāstnieku kustība jau ir izvērtusies plašumā, bet Vidzemes bibliotēkās līdz šim stāstu stāstīšana būtībā nenotika. Taču īpaši jau bērniem patīk klausīties stāstus, arī pašiem iepatiktos tos stāstīt. Tas rosinātu bērnos iztēli, fantāziju, nostiprinātu klausīšanās un uzstāšanas prasmi.”
M. Mellēna uzskata: “Labs stāstnieks būs arī sabiedrības dvēsele, un lielākā daļa cilvēku taču vēlas ap sevi radītu ko labu.” Semināra vadītāji uzsver, ka stāstīšana ir smalka situāciju un dialogu māksla, jo īstajā brīdī ir jāatceras piemērotākais stāsts, turklāt būtiska stāstīšanas sastāvdaļa ir arī dialogs ar klausītājiem, žesti un intonācija.
Projektā piedalījās 70 bibliotēkas no visiem Latvijas reģioniem. Projektu īsteno UNESCO Latvijas Nacionālā komisija, atzīmējot starptautisko lasīt, rakstīt un rēķināt prasmes dekādi.
Komentāri