
Aitas šo ziemu, tāpat kā lielākoties aukstās sezonas, panes it viegli, ir veselas un arī labi vairojas, apmierināts par pieaugošo labklājību savā lopu fermā ir māju “Purkatas” saimnieks un uzņēmuma “Arenso” īpašnieks Matīss Apsītis. Taču aitkopim ir zināma vilšanās par valsts ne pārāk mērķtiecīgo darbību kvalitatīvu ganāmpulku atbalstam, kā arī viņš atzīst – gribētos redzēt krietni sakārtotāku jēra gaļas tirgu Latvijā.
Saimnieko bioloģiski
“Druva” agrā darbadienas rītā viesojās plašajā un gaišajā kūtī Pārgaujas novada Straupes pagastā, kur pavasari gaida 300 aitas. Gandrīz visas ir grūsnas, un jēri šogad gaidāmi no marta vidus, stāsta saimnieks, prognozējot, ka, visticamāk, saimniecībā esošā aitu saime pavasarī varētu pieaugt līdz pat 600 dzīvniekiem.
“Aitas ir veselas, patlaban nav nekādu problēmu, tām tiešām vajag tikai labu ēdamo,” vērojumos dalās M.Apsītis. Viņš apliecina, ka aitām pamatā pietiek ar barību, kas vākta pašu īpašumā esošajos teju 100 hektāros, taču papildus tiekot piepirkts visai daudz spēkbarības. Aitu fermai nu jau vairākus gadus ir bioloģiskās saimniecības statuss, līdz ar to nākas ievērot prasības arī spēkbarības izvēlē, bet tas līdz šim grūtības nav sagādājis.
Izvēlas Latvijas tumšgalves
M.Apsītis aitkopībai pievērsies 2009.gadā, kad ģimenes mantojumā saņemts lauku īpašums. “Un tad ir divi varianti – vai nu to visu pārdod, vai saimnieko. Mēs toreiz pieņēmām lēmumu tomēr mēģināt kaut ko ražot,” atceras aitkopis, apstiprinot, ka iepriekš nekad nav bijusi kāda saistība ar aitām vai jebkura cita veida lopkopību.
Visus šos deviņus gadus saimniecība tiek vadīta un attīstīta kopā ar brāli Jāni – toreiz tikpat tālu no lauksaimniecības esošu cilvēku. Kaut ikdienas darbs un karjeras ceļi viņiem ir citās jomās, brāļi šajā laikā nav nožēlojuši lēmumu ķerties klāt nepazīstamajam. M.Apsītis atceras, ka pirmo gadu sākuši vien ar 17 aitām un nolēmuši turēties pie šķirnes aitu audzēšanas. Viņš arī pieder pie aitkopjiem, kuri Latvijas tumšgalves atzīst kā izturīgākās un piemērotākās mūsu apstākļiem, tomēr nenoraida varbūtību reiz pievērsties arī citu šķirņu iepazīšanai. “Mēs pašlaik kā šķirnes saimniecība nodarbojamies tieši ar Latvijas tumšgalvju šķirni, taču nevaru izslēgt, ka reiz nepaskatīsimies arī uz kaut ko citu. Bet tikai tagad esam sasnieguši vēlamo darbības apjomu, tādēļ līdz šim nebijām runājuši par citu šķirņu turēšanu.”
M.Apsītis apstiprina, ka saimniecības peļņas avots ir gaļas ražošana, taču nevienu brīdi novārtā netiek pamesta aitu selekcija. “Gaļas jēri, protams, pārvēršas par gaļas jēriem, bet mēs joprojām esam šķirnes saimniecība un nodarbojamies ar pilnvērtīgu selekciju.”
Valsts atbalsts pārāk vispārīgs
Pēc nu jau gandrīz desmit gadu pieredzes aitkopībā aicināts novērtēt situāciju nozarē, M.Apsītis pauž pārliecību, ka aitu audzēšanā nav nekādu būtisku problēmu, taču, viņaprāt, trūkst vispārējas politikas ganāmpulku kvalitātes paaugstināšanā, kā arī kritiski vērtē jēra gaļas tirgus procesus. “Es domāju, ka ar aitkopību nodarboties var. Ja grib to saukt par uzņēmējdarbību, tad uzreiz jāsaprot, ka jāstrādā ar pietiekami nopietnu apjomu, citādi no tā pasākuma nav jēgas,” teic “Purkatu” saimnieks, norādot, ka viņa izpratnē “juridiskā un konsultāciju sistēma ir diezgan laba”. Apsīšu saimniecībā esošās aitas palīdz pārraudzīt Latvijas Aitu audzētāju apvienības sertificēta eksperte Ilze Miķelsone.
Turpretī valsts atbalsts aitkopjiem esot pārlieku vispārīgs, domā M.Apsītis. “Manuprāt, valsts atbalsts nav īpaši labi pārdomāts – ja tev ir kaut kāda aita, kurai ir četras kājas, tad tev pienākas kaut kāds finansējums. Un tas ir tā vietā, lai provocētu tirgus attīstību un atbalstītu kvalitatīvus dzīvniekus,” vilšanos neslēpj lauku uzņēmējs, pašreizējo sistēmu vērtējot kā visai vienkāršotu. Agrāk gan bijis atbalsts kvalitatīviem dzīvniekiem, bet tā vietā ieviests “brīvprātīgi saistītais atbalsts par aitu mātēm – vienkārši visiem, kam ir kaut kādas aitas”. Viņaprāt, tas nesekmē legālā tirgus izaugsmi, kas jau tā ir diezgan ierobežots. “Ļoti liela daļa no jēra gaļas “pelēkos” apstākļos kaut kā nokļūst pie gala pircēja,” skumji atzīst aitkopis. No “Purkatām” aitas atpērkot vairāki apkaimes uzņēmumi, kuri tās kauj un pārdod tālāk. Apsīšu ģimene šajā biznesa nišā negribot paplašināties.
Taujāts, vai vērojams pieaugums jēra gaļas pieprasījumā, M.Apsītis gan nezina teikt par noietu citur, tomēr pašu saimniecībā apjomus līdz šim varēts palielināt un visus lopiņus izdevies pārdot. “Tas gan nav īpaši viegli, šķiet, ka ar liellopiem tas ir vieglāk. Cik ir dzirdams no gaļas liellopu audzētājiem, izsoles diezgan labi funkcionē,” saka aitkopis, liellopu gaļas tirgu atzīstot kā krietni sakārtotāku.
Nācās kļūt par mednieku
Runājot par vilku nodarītajiem postījumiem Ziemeļvidzemes aitu fermās, lopkopis norāda, ka Straupes pagastā ar vilkiem tikpat kā nav nācies saskarties, toties “klaiņojoši suņi gan ir iespēruši pa mūsu saimniecību diezgan nopietni. Vienu reizi kādus 70 dzīvniekus nokoda, kas bija ļoti nopietns zaudējums”. Tādas ir bijušas vairākas reizes, bet minētais gadījums bijis pats sliktākais. Brāļi Apsīši pēc šī dramatiskā notikuma nokārtojuši mednieku apliecības, iegādājušies ieročus un risinājuši situāciju, kā varējuši. Kopš tā laika pagājuši jau četri gadi, un patlaban aitas vairs neviens netraucējot.
Komentāri