
Gadi aizskrien ikdienas darbos, rūpēs un jaukos atpūtas brīžos. Kur tie paliek, redzams vien atskatoties. Toreiz, pirms 50 gadiem, Dzintrai un Jānim Kazaiņiem dzīve vēl bija priekšā. 25.decembrī bija balta ziema.
“Sniega bija daudz, manas baltās kurpītes piebira pilnas,” atceras Dzintra. Jānis atbrauca viņai pakaļ, un abi kopā brauca uz Cēsu rajona Civilstāvokļu aktu reģistrācijas nodaļu. Laulības akta ieraksts apliecina, ka Jānis Kazainis – instruktors Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā – un Dzintra Zēla – medmāsa Cēsu rajona poliklīnikā – stājas laulībā. Līgavai pušķī bija baltas kallas. “Man tās ļoti patīk. Lai gan toreiz citas puķes dabūt nevarēja,” bilst Dzintra. Zelta kāzu dienā līgavai pušķī dzeltenas kallas. Ziemā baltu un lieliem ziediem veikalos nav.
Toreiz abi ar vienu vārdu – jā – viens otram deva solījumu, kas turēts cauri gadiem. Pēc 50 gadiem, jau mazbērnu pavadīti, Dzintra un Jānis Kazaiņi Priekuļu Dzimtsarakstu nodaļā svinīgā ceremonijā kopā ar saviem tuvākajiem apliecināja laulībā nodzīvotos gadus. Svinīgais brīdis un savējo kopā sanākšana bija dēlu Ģirta un Jāņa ģimeņu dāvana vecākiem.
Tāpat kā toreiz, mulsums un laime acīs, vārdi, kuri izskan, kaut kur aizskrien, jo domas ir vien par cilvēku līdzās. Dziesmas “Vēju stundā” pavadījumā tiek izdejots pirmais valsis, un soļi ir tik droši, jo dejotāji zina, ka var balstīties viens uz otru. Mīļie vārdi un prieka asaras, laimīgi mirkļi un pārsteigumi – tas viss kopā brīdī, kad kā dejas soļi pāri zālei aizskrien gadi.
Dzintra un Jānis iepazinās 1958.gadā, kad Cēsu 1.vidusskolā abi mācījās vienā klasē. Jānis sēdēja priekšējā solā, Dzintra aiz viņa. “Pēc gada 22.jūnijā bija izlaidums, bet 23.jūnijā visi gājām uz balli Raiskuma līcī. Pirmoreiz mani puisis pavadīja mājās,” atceras Dzintra. Tad Jānim bija mācības tehnikumā, dienests armijā, Dzintra izmācījās par medicīnas māsu. Bija jāpaiet, šodienas skatījumā, daudziem gadiem, līdz varēja domāt un dibināt ģimeni. Abiem tēvus bija paņēmis karš. Cik mammas varēja, tik jaunajiem palīdzēja, bet viss bija jāsagādā pašiem.
“Sākām kopā dzīvot pie Dzintras mammas nelielā istabiņā, tad man Priekuļos iedeva dzīvokli. 36 gadus nodzīvojām Priekuļos, 2002.gadā atnācām uz Cēsīm, atgūtajā īpašumā Dzelzceļa ielā, ko cēlis mans vecaistēvs,” pastāsta Jānis.
Dzintra un Jānis ar lepnumu stāsta, ka kopā nodzīvotajos gados tā nopietni nav strīdējušies ne par bērnu audzināšanu, ne ko citu. Par sīkumiem, protams, bet tādi nieki ātri aizmirstas. Visbiežāk ir tā, ko viens nodomā, otrs pasaka. “Tā gadās bieži. No malas viens otrs saka – abi kļūstam līdzīgi. Tā ar gadiem notiek,” skaidro Jānis.
Salīdzinot, kā attiecības veidojas dēlu ģimenēs, kā aug mazbērni, Dzintra saka: “Jaunā paaudze diemžēl ir patērētāji. Mazbērni ne vienmēr saprot, kad vecāki saka – nevaram atļauties,” bet Jānis, smaidot papildina: “ Tagad, kad stāstu, ka mums nebija televizora, netic, kā tas iespējams. Laiki un iespējas mainās.” Dzintra un Jānis dēliem devuši bagātu ceļamaizi, savu dzīves pieredzi.
“Pirmā tikšanās ar vīra vecākiem bija ļoti jauka. Viss ātri notika, iepazināmies, un Jānis mani iestūma pa durvīm, tiku cienāta, runājāmies. Viņi mani pieņēma. Tas bija ļoti svarīgi,” stāsta Jāņa un Dzintras vedekla Gunta. Viņa uzsver, ka no vīra vecākiem daudz mācījusies, viņu pieredze allaž noderējusi. “Gadu nodzīvojām kopā divistabu dzīvoklī divās caurstaigājamās istabās, piedzima Ieva. Vīrabrālis Ģirts tolaik studēja, brīvdienās bija mājās. Sadzīvojām labi, mums nekas nebija jādala. Jāņa māte daudz palīdzēja, meitu audzinot. Tad vecāki pārcēlās, mēs palikām viņu dzīvoklī,” pastāsta Dzintras vedekla Gunta.
Dzintra ar gandarījumu atzīst, ka ne tikai dzīvesbiedram, arī dēliem iemācījusi medicīnas pamatus, kas ikdienā var noderēt, lai kāda nelaime nepārsteidz. Dzintra medicīnā nostrādāja 45 gadus, Jānis visu darba mūžu aizvadīja Priekuļu tehnikumā.
Dzintra un Jānis vienmēr bijuši aktīvi pašdarbnieki. “Mums bija jauki kaimiņi, lieli dziedātāji. Kad Priekuļos dibināja kori, aicināja līdzi, sākām dziedāt. Kad koris likvidējās, padziedājām “Vidzemē”, bet uz Cēsīm bija grūti izbraukāt. Tad Priekuļu tehnikumā nodibināja vienu no pirmajiem vidējās paaudzes deju kolektīviem Latvijā, sākumā dejojām balles dejas, pēc tam tautiskās dejas. Tad kādu laiku atpūtāmies, bet, kad pārcēlāmies uz Cēsīm, sākām dejot “Dzirnās”, un tā aizvien,” dziedātāju un dejotāju biogrāfiju izstāsta Jānis. Kad iezogas runas par miera mešanu, tad atmiņā ataust Dziesmu un deju svētki. Nākamie vairs nemaz nav tālu.
“Pats svarīgākais dzīvē ir veselība. To arī vēlu mums abiem un visiem savējiem. Pārējo dzīvē veidojam paši. Un gūstam prieku,” saka Dzintra Kazaine, bet Jānis piemetina, ka 25.decembris pirms 50 gadiem laikam tomēr bijusi īpaša diena laulībām. Starp citu, todien kāzas svinēja arī pazīstamais aktieris, raiskumietis Uldis Dumpis ar dzīvesbiedri Dainu. “Toreiz par Ziemassvētkiem skaļi nerunāja, tagad kāzu jubilejā skan Ziemassvētku dziesmas,” piebilst Jānis.
Ģimenes svečturī zelta kāzās savu sveci iededza Jānis un Dzintra Kazaiņi, viņu dēli Jānis un Ģirts, mazbērni – Liene, Alise, Mārtiņš, Ieva un Annija.
Komentāri