Līkloču lielceļi, pakalni, augstās debesis. Piebalga

Ainavu dizainerei Vinetai Radziņai ir ne tikai profesionāla attieksme pret ainavu, latviešu sētu un dārzu, vecajiem muižu parkiem. Viņa ar pietāti un cieņu izturas pret to, ko radījušas iepriekšējās paaudzes. Vineta ikvienu aicina ieklausīties vietā, kurā dzīvo, saglabāt un izcelt tajā īpašo. Saudzēt identitāti. No marta viņa ir Piebalgas kultūrtelpas ainavu dizainere.

-Katram novadam ir savs raksturīgais kods, piegriezums. Tas, kas ir Piejūrai, nebūs Piebalgai, ar ko lepna Zemgale, diezin vai to vērts meklēt Latgalē. Piebalgai raksturīgi tālie skati ar augstajiem mākoņiem, lielceļiem, lejām, pakalniem. Kļūda būtu tos noslēpt, aizstādīt, mēģinot izveidot citu ainavu.    

-Lauku viensētas mainās arī Piebalgā, to nosaka šodienas dzīve.

-Kad brauc pa Piebalgu, ir jāredz, jājūt, ka brauc pa senu teritoriju. Ja lauku sētā maina plānojumu, nedrīkst izjaukt struktūru, jo var pazaudēt tās kodu. Klētiņā vairs nav jāglabā graudi, bet tas nenozīmē, ka tā jānojauc. Tā var būt gan māja viesiem, gan vieta, kur pulcēties Jāņos. Pagrabā neglabājam    kartupeļus visai ziemai, tāpat neizmantojam kūti, šķūni, bet tiem var atrast citu pielietojumu.

Jauni saimnieki saka, vairāk par vienu ābelīti nevajag, un nozāģē vecās ābeles. Un izjauc vēsturisko, atņem mājvietai īpašo. Drīzāk jāpadomā, kā kokam iedot otro, trešo dzīvi vienalga, vai tā ābele vai kas cits. Liels koks ir vertikālā dominante, un latvietim koks pie mājas ir vērtība, tam ir jābūt.    Kādas izskatās mājas lauka vidū bez kokiem? Gribas teikt – plikas, neapģērbtas. Latviešu lauku sētas ir ābeļdārzu ieskautas, zied ceriņi, aug liepas, ozoli.

Kad stāstu par latvisku dārzu, esmu tūju advokāte. Ja pastaigājam gar vecsaimnieku mājām, pie ieejas verandā ir vecas tūjas. Saimnieki varēja atļauties iegādāties vienu divus stādus un tos loloja. Bieži vien iestādīja pārāk tuvu mājai. Tūjas nevajag stādīt, iezīmējot robežas.

-Mainās arī apstādījumu mode. Saimniekiem gribas, lai pie viņu mājas viss zied kā skaistās bildēs.

-Ja runājam par dārzu vēsturi, Latvijā zemnieki sāka stādīt ābeļdārzus, skolot savus dēlus 19. gadsimta beigās, kad kļuva turīgāki, bet Piebalgā to darīja 50 gadus agrāk. Tas jāatgādina. Par brāļu Kaudzīšu māju ar glāžu istabu ne reizi vien dzirdēts, ka pie lauku mājas stikla veranda neder. Viņi citviet Eiropā tādu redzēja un uzbūvēja arī sev.

Runājot par māju, sētu, vienmēr ir izvēle. Kāpēc vajadzēja iegādāties vecu ēku, varēji celt jaunu, kur apkārtne neuzliek pienākumu. Ja esi mantojis, pietātei jābūt. Ne velti ir noteikumi, ko un kā atjauno, kā krāso. Vasarā braucam uz Kuldīgu, lai sajustu to veco. Bieži vien kļūdas tiek pieļautas nezināšanas dēļ.   

-Ir ainavu apvidus “Vecpie­balga” ar saviem noteikumiem, bet ko varētu darīt pašvaldība, lai saglabātu ainavu?

-Varam runāt par vizuālo noformējumu vai acu skatu. Estētiskās, kultūrvēsturiskās vadlīnijas būtu nepieciešamas, tie varētu būt ieteikumi, kā saglabāt vēsturisko substanci, kurā dzīvojam.    Uztraucamies, ka Latviju izcērt, bet mežs ir dabiska ekosistēma. Atliek pāris gadu pļaviņu nepļaut, un to pārņem mežs. Kad K.Skalbe cēla “Saulrietus”, viņš stāvēja uz balkona un skatījās uz Alaukstu, tagad tikai pavasarī un ziemā    redzam ezeru, koki saauguši un aizsedz skatu. Atkal stāsts par tālajiem skatiem. No Bērzkroga braucot, ne reizi vien elpa aizraujas no plašuma. Uzbrauc    pakalnā, redzi līdz zilajiem mežiem Madonas pusē. Tā ir Piebalgas ainava, kuru nedrīkstam pazaudēt.

Ja ir kultūrtelpa, par to jārunā, tā jārāda citiem. Piebalgā veidojušies dižgari, mums jārāda vieta, kurā šie stiprie un gudrie    cilvēki izauga, tas, ko guva no dabas, vides. Ziedošās pļavas, zilie meži, tālie skati, augstie mākoņi… Lai tie veido arī nākotnes dižgarus. Visa Latvija ir skaista, bet katrai vietai ir sava unikalitāte. Katrai tā arī jāsaglabā. Latvietis pie iebraucamā ceļa liek uzrakstu ar mājas  nosaukumu. Piebalgas kultūrtelpa ir piebaldzēnu mājas, par to jāvēsta  citiem.
     

-Daudzi vēlas iegūt izpratni, zināšanas. Par to liecina jūsu lekcijas “Latvisks dārzs”, kurām interesentu netrūkst. Kādu veidojat savu latvisko sētu?

-Esmu kurpnieks ar kurpēm. Nāku no senas Kurzemes vecsaimniecības. Dzimtas sievietes visos laikos līdzi ņēma arī savas mājas   flokšus un rozes, ne tikai sadzīvē nepieciešamo. Bija tā laime ieprecēties Dzērbenē. Jau zviedru laika kartēs ir “Kaupēni”. Esmu mēģinājusi saglabāt un nesabojāt to, ko izdarījusi daba, ko saimnieki pirms mums iekopuši. Pie mājas ir terase, kuras nebija, esam papildinājuši ābeļdārzu, uzlikuši stikla siltumnīcu, kūtī glabājas dārza un biškopības inventārs.    Dārzā nestādu    Vidzemei svešas formas. Dārzs ir arī kā izmēģinājums augiem, vai tie aug Piebalgā. Tuvāk mājai ir retāki augi, tālāk jau pati daba. Vīra vectēva stādītai liepai blakus aug jauna. Esam atseguši skatus uz mežiem pāri ezeram. Gribētos teikt, ka dzīvojam saskaņā ar šo vietu, ieklausāmies tajā. Svarīgi ir neskaldīt un nevaldīt.

Bieži saku, ka ainava ir viss un viss ir ainava. Nevari Piebalgā ielikt japāņu dārzu, jo, tiklīdz pacelsi acis, būs disonanse. Ja arhitekts uzceļ māju, tās iekšpusi var veidot, kādu vien var iedomāties, bet ainavu arhitektam griesti ir debesis, grīda ir zeme, sienas – viss, kas apkārt, ko redz skats. Dārzam nav jābūt tavām rūpēm un raizēm, tam jābūt priekam un patikšanai. Ir godīgi sev jāatbild, vai esmu tas, kurš katru dienu grib rušināties, vai dārzam laiks ir tikai brīvdienās. Ļauj, lai pļava ienāk pagalmā. Noliec solu, ielej tēju, sēdi un baudi. Nav vienas piegrieztnes, jāpazīst sevi, jāieklausās, jāsajūt.

-Katrs saimnieks veido savu sētu, bet visi kopā pašvaldības gādībā publisko ārtel­pu.Kāda tā ir Piebalgas kultūrtelpā – Vecpiebalgā, Jaunpie­balgā, Inešos Zosēnos?

-Jaunpiebalgai un Vecpie­balgai katrai sava piegrieztne, tāpat Inešiem, Dzērbenei vai Kaivei. Arī pilsētā, pagasta centrā ir tie paši principi, kas privātmājai, tikai mērogs cits. Ir prezentācijas zona, kur ielaižam svešiniekus, ir atpūtas zona savējiem, arī saimnieciskā kā mājas pagalmā, kur    vieta arī komposta kaudzei un veļas žāvēšanai.

Katra vieta vispirms ir jāiepazīst. Sāku iepazīt Jaunpiebalgu – ko vietējie domā, kas viņiem svarīgi, kurp dodas. Sarunas, domu apmaiņa priekšā. Jābūt kam vienojošam, kas vijas cauri visai kultūrtelpai. Kad esmu Pāvilostā, braucu tālāk, zinu, kad esmu suitos. Par to liecina zīme. Varbūt    jāiezīmē, kad iebrauc Piebalgas kultūrtelpā. Kurzemnieks grib atbraukt uz slaveno Piebalgu, saprot, kur meklēt Vecpiebalgas ūdensrozes,    bet var nesaprast, kur ir  tā Piebalgas kultūrtelpa. Piebalga ir aptverama teritorija. Kāds raksts, stāsts, pazīšanās zīme to var   savilkt kopā. Tas nenozīmē, ka tagad visiem jāsēž uz  soliem, kādi ir Vecpiebalgā. Kad iebrauc kultūrtelpā, ir jāsaredz, ka esi kaut nedaudz atšķirīgā, vēsturiskā vietā.

Gada laikā nevar daudz izdarīt. Bet ir daudz radošu, aktīvu cilvēku, jānāk kopā, jārunā, jādarbojas. Būtiskākais, lai ir idejas, kuras varam kopā īstenot. Savulaik Vecpiebalgas apvienības pārvaldes vadītāja Lelde Burdaja teica, ka  tad, kad cilvēki satiekas, paiet laiks, kamēr viņi nonāk sazobē, tikai tad zobratiņi sāk griezties, katrs saprot, ko spēj pats un citi, un strādā komandā. Tā ir fantastiska sajūta, kad redzi – viss notiek, katrs uzņēmīgi dara to, ko vislabāk prot. Tas ir kopdarbs. Mans uzdevums ir uzklausīt, ieteikt idejas. 

Daudz var izdarīt ar nelieliem resursiem, galvenais, lai visi ir  ieinteresēti, lai deg acis, jo gribas, lai būtu skaisti.

Kā dzērbenietei man žēl, ka Dzērbene un Taurene nav kultūrtelpā, bet esam vienā apvienībā. Dzērbene un Taurene ir vārti uz Piebalgu.

-Nēķena muiža, Vecpie­balgas, Dzērbenes muižas, to parki, sakoptie pagastu centri ir tūristu iecienīti apskates objekti.

-Nēķena parkā Taurenē pēdējos gados daudz izdarīts. Brem­zē tas, ka parka teritorija ir dabas aizsardzības pārvaldes pārziņā, jo tur ir dendroloģiski stādījumi. Ir sarežģīti tikt līdz apsaimniekošanas plāna izstrādei, jo ir daudz noteikumu, tie ir smagnēji. Ir sajūta, ka brīžam noteikumos pazūd jēga, jo daudz varētu izdarīt pēc pašu iniciatīvas ar nelieliem līdzekļiem. Bet arī mizgrauzi nedrīkst ierobežot, nesaskaņojot dažādās instancēs. Kamēr to izdara, kaitnieks jau ir paēdis.

Inešu parkā ir iestādīts vēsturiskais ābeļdārzs, un cīnāmies ar zaķiem un stirnām. Vecpiebalgas Viesistaba attīstās, rekonstruē ūdensrožu dīķi. Iecerēts izveidot Piebaldzēnu pļavu, kalnu, par nosaukumu vēl domājam. Dzērbenē tiek labiekārtota represēto piemiņas vieta, pavasaros te ziedēs sniegpulkstenītes, ceriņi. Gar taku, kas ved uz skolu, ziedēs hortenzijas, lai priecīgāka došanās uz mācībām. Kaivei šogad 60 gadi, būs goda koku stādīšana, atjaunos stādījumus ap karoga mastu, papildinās parku.

-Vēsturiskie dārzi, parki ir jūsu sirdslieta.

-Atliek man pateikt, ka kaut kur ir kāds vecs parks, varu mest visu pie malas un braukt. Esmu strādājusi vairāk nekā 30 muižu un piļu dārzos un parkos. Ir jauni projekti, vīzijas visā Latvijā. Daudz dara Piļu un muižu asoci­ācija. Savulaik Dzērbenes un Vecpiebalgas muižas bija tās biedri. Tā bija iespēja uzzināt jaunāko, gūt pieredzi.

Šodien par daudz ko tiek stāstīts, ka tas Latvijā jaunums, bet tā gluži nav. Zinot vēsturi, šodien ne vienu vien lietu ieraugām citādi. Augstās dobes ir modes tendence, bet muižu dārzos tās bija sen. Jaunā paaudze pat nenojauš, ka varam teikt- latvieša dārzs ir tā pati jaunmodīgā permakultūra. Domājam, ka jaunais ir kas agrāk nebijis, bet tas ir labi aizmirsts vecais. Jāieskatās saknēs, vajag palasīt tautasdziesmas, ticējumus, tur viss ir. Vajag    ieiet latviešu sētā un ieraudzīt, kā tā veidota. Latvietis dzīvoja ekoloģiskā vidē. Nevienā mājā neiebrauca gar kūtspakaļu. Tagad aizvien modernāki kļūst ekoloģiskie iepirkumu tīkliņi. Man stāsta, ka tie esot no Amerikas.    Bet mums tādi bija jau 80.gados. Pēdējos gados par modes augiem kļuvušas hostas. Tās muižnieki Latvijā ieveda ne dekoratīvos, bet kā ēdamus augus, tāpat kā sparģeļus.