Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

Dzimtā vieta. Rozula

Sarmīte Feldmane
Pl Stalb

Pie spēka avota. Pēteris Mednis lepojas, ka ir rozulietis.

Sirdī viņi ir rozulieši, kaut dzīves un darba gaitas aizvedušas uz pilsētām. Dzimtā Rozula ir vieta, kur atgriezties bērnības atmiņās, ciemoties pie savējiem. Rozulā jau gadu desmitus ir tradīcija visiem kopā svinēt Lieldienas. Ilgu laiku pasākumu rīkoja biedrība “Rozbeķu saime”, pēdējos gados Cēsu novada Pārgaujas apvienības kultūras dzīves organizatori. Tad no malu malām sabrauc tie, kam saknes ir Rozulā, sabrauc ar ģimenēm, bērniem. Ikdienā klusais ciema    centrs Stalbes pagastā tad pārvēršas – bērnu čalas, pieaugušo tikšanās, mūzika, spēles.

“Lieldienās ir jābūt Rozulā,” saka bijušie un šodienas rozulieši, te viņi jūtas piederīgi. Sevi identificē ar vietu, kur dzimuši, auguši.

Jelgavnieks ar rozulieša saknēm

“Te ir mani lauki, kad ir iespēja, braucu ciemos pie mammas, satikt bērnības draugus,” stāsta Pēteris Mednis, atzīstot, ka Rozula ir mainījusies.

“Manā bērnībā bērniem bija citas intereses. Visu dienu pavadījām kopā, kaut ko darot. Pieaugušie tepat strādāja. Viss notika te,” teic Pēteris un vērtē, ka katrs izvēlas savu ceļu dzīvē, izmanto piedāvātās iespējas. “Nav maz to, kuri izvēlas dzīvot laukos. Pašam gan ir jāizdomā, ko darīsi, kā sevi nodrošināsi. Bet šodien iespēju ir daudz,” pārdomās dalās Pēteris.

Pabeidzis Rozulas pamatskolu, viņš mācījās arodskolā Cēsīs, tad Lauksaim­niecības universitātē. Ikdienā nodarbojas ar mēbeļu projektēšanu. “Dzīve un darbs ir Jelgavā, bet brīvajā laikā ar ģimeni esam Rozulā. Te ir savējie. Kad bērni iet bērnudārzā, skolā, pilsētā ir ērti, jo viss rokas stiepiena attālumā. Domājot par viņu nākotni, nenoliedzami pilsētā izaugsmes un kvalitatīvas izglītības iespējas ir daudz lielākas,” stāsta Pēteris un uzsver: “Sirdī esmu rozulietis. Lepns rozulietis.”

Ciemošanās ir īpašas

Pl Stalb2
Mammas bērnības takās. Beatrise un Ernests ar interesi klausās mammas Agitas Mednes stāstos par bērnību Rozulā.

Agita Medne ir ārste Rīgā. Bērnībā ģimene dzīvoja daudzdzīvokļu mājā Rozulas centrā, tagad mamma dzīvo Stalbē.

“Te viss ir ļoti mainījies. Viss šķiet mazāks nekā bērnībā,” smaidot saka Agita un piebilst, ka nu jau daudzus nepazīst, bet ir prieks satikt bijušos skolotājus, kaimiņus. “Bērniem ļoti patīk laukos, Lieldienās grib būt Rozulā, te ir, ko darīt. Viņi man daudz jautā par to, kas te apkārt, kā bija manā bērnībā,” pastāsta Agita.

Pēc Rozulas pamatskolas viņas klase bija pirmā jaunuzceltajā Stalbes vidusskolā. “Vidusskolas vairs nav. Izglītība, laba izglītība mūsdienās ir vērtība,” atgādina rozuliete. Tagad jau    ar smaidu viņa atceras, kā braukusi uz sagatavošanās kursiem, lai stātos augstskolā, cik daudz mācījusies. “Bija jācīnās, lai aizpildītu zināšanu robus. Fizikā sapratu, ka nezinu neko. Tā ir      ļoti slikta sajūta. Skolotāja Lūsiņa ķīmiju labi iemācīja. Mācījos, tiku līdzi citiem, bet viegli nebija,” atmiņās kavējas Agita un dalās pārdomās: “ Te laba vide, draudzīga gaisotne, svaigs gaiss, var iestādīt un izaudzēt, ko vēlas. Bet darbs un laba izglītība ir pilsētā. Vecākiem ir jādod bērniem iespēja iegūt labu izglītību. Zinu – daudzi no Rozulas, Stalbes ved bērnus uz skolām Cēsīs, Valmierā.”

Agita uzsver, ka ar bērnību Rozulā un Stalbē saistās ļoti jaukas atmiņas. “Tāpat kā citviet laukos cilvēku ir maz. Sarunā ar pazīstamiem nospriedām, ka vajadzētu tos cilvēkus, kuri Rozulā atbrauc Lieldienās, te desmit gadus paturēt, te viss attīstītos. Protams, ir ļoti daudzi bet,” teic Agita un atklāj, ka pēc pasākuma dosies ciemoties pie radiem. 

Cilvēki mainās, mainās vieta

Pl Stalb1

“Pati izaugu ar šo   Lieldienu pasākumu, tagad bērni to nelaiž garām,” saka Signe Bendika. Ikdienā viņa dzīvo Cēsīs, bet, kad vien var izbrīvēt laiku, ciemojas Rozulā.

“Trīs gadus pamēģināju dzīvot Rozulā, bet pilsētā bērniem pulciņi, vēlu tikām mājās. Nebija viegli izbraukāt.    Apbrīnoju tos vecākus, kuri    dzīvo Rozulā, bērni mācās pilsētā, apmeklē pulciņus, sešos vakarā gaida autobusu, ja treniņš beidzas vēlāk, mājās netiek. Ne reizi vien esmu domājusi, kā vecāki varēja      māsu un brāli izvadāt uz biatlona treniņiem Priekuļos. Bet tolaik, šķiet, dzīve nebija tik strauja, nebija arī tik daudz iespēju,” pastāsta Signe.

Viņa mācījās Rozulas pamatskolā un mūzikas skolā Straupē, pēc tam Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā.    Studēja pedagoģiju, strādāja skolā. “Jau astoņus gadus neesmu izglītībā. Darbs ar bērniem patika, bet tās nepārtrauktās izmaiņas mācību programmās nogurdināja. Nav    jau tā, ka skolotājs aiziet mājās un darba diena beigusies. Skolotājus labi saprotu un apbrīnoju,” saka bijusī skolotāja.    Signe strādā skaistumkopšanā un pati nosaka savu darba dienu.

Meita Paula Alise turpina vectēva aizraušanos ar biatlonu. Mamma ar lepnumu pastāsta, ka ir jau pirmie sasniegumi. Dēls Pauls    izvēlējies florbolu, spēlē “Lekringā”. “Bērni jau patstāvīgi, paši plāno savu laiku,” bilst Signe. Bet brīvdienas ģimenei saistās ar sportu, jājūt līdzi Paulam spēlē, jābūt blakus Paulai    trasē. “Pati daudz skrienu, ziemā, cik vien iespējams, slēpoju,” pastāsta Signe    un, pārlaižot skatu apkārtnei, atceras, ka bijušas Lieldienas, kad visapkārt sniegs, bet tas netraucēja priecāties.

“Te var satikt kaimiņus, ar kuriem ikdienā ceļi nekrustojas , pazīstamus, izrunāties, kā kuram klājas, cik      ģimenē bērnu. Arvien vairāk ir nepazīstamu, iedzīvotāji mainās, ienāk jauni, kuri iegādājas īpašumus, izvēlas dzīvot Rozulā. Arī savējie atgriežas. Pārbraslā, kā mēs sakām, brālis iegādājās īpašumu    blakus vecākiem, pārcēlās no Rīgas, kaimiņam meitas ģimene ceļ savu māju blakus vecākiem. Rozula tukša nav,” pārdomās dalās Signe un uzsver, ka Rozulā vienmēr bijuši aktīvi cilvēki. Uz to rosināja skola, visiem bija jādarbojas, jāiesaistās. Signe gan dziedāja un dejoja, gan runāja dzeju un sportoja. “Rozulieši pieraduši nākt kopā, stalbēnieši, straupieši nav tik atvērti,” ar lepnumu pastāsta rozuliete.

Signe gan bilst, protams, ir žēl, ka Rozulā vairs nav skolas, bet ir prieks, ka tai tiek dota cita elpa. “Vasarā Rozula ir ļoti skaista, kad skrienu, varu apskatīties, kā pazīstamas vietas mainījušās,” saka Signe un piebilst, ka atmiņā, kā šūpojusies līdz koku galotnēm. “Mēs maināmies, un arī vieta mainās. Bet Rozula mums, rozuliešiem, ir mūsu vieta. Tā ir sirdī. Te gribas atgriezties un būt,” uzsver Signe, “te dzīvo mani vecāki, brāļa ģimene, kaimiņos Stalbē vecāmamma.”

Maf Logo 2

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Novadnieks. Rakstniecei amatietei Melānijai Vanagai 120

11:50, 12. Sep, 2025

Par Melāniju Vanagu viņas 120.dzimšanas dienas gadā tiek rakstīts, stāstīts daudz. Novērtēts rakstnieces literārais mantojums, […]

Ielu pārbūve turpinās

14:42, 29. Aug, 2025

Turpinās ielu pārbūve Cēsīs. “Druva” jau rakstījusi, ka tiek īstenoti vērienīgi projekti, kas būtiski mainīs […]

Vieno piederība Raunai un pagasta skolai

14:33, 29. Aug, 2025

Raunas skolai piederīgie gatavojas salidojumam. “Tā ir atkalredzēšanās pēc īsāka vai ilgāka laika. Bet ne […]

Saglabāt senos vietvārdus un vārdus

17:25, 26. Aug, 2025

“Apvidvārdi ir spēcīgi un ietilpīgi – tie sniedz ziņas par mūsu valodas daudzveidību, vēsturi un […]

Jaunieši. Atrast atbalstu idejām

16:42, 19. Aug, 2025

Augustā Cēsu novadā aizvadīti divi jaudīgi jauniešu organizēti notikumi – saliedēšanās pasākums “Lauzt Robežas” Pārgaujas […]

Sociālais dienests. Pieejamība

16:29, 19. Aug, 2025

Pilotprojektu “Pieejamāks sociālais darbinieks” Cēsu novada Sociālais dienests pavasarī uzsāka Amatas apvienībā, Zaubes, Nītaures, Amatas, […]

Tautas balss

Sludinājumi