Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

Uzņēmīgi cilvēki rokas nenolaiž

Sarmīte Feldmane
Sandra Liberte 1

Dara ar sirdi. Raunēniete Sandra Liberte. FOTO: Sarmīte Feldmane

“Ar uzņēmējdarbību vairs nenodarbojos, tas ir bēdīgs stāsts,” saka raunēniete Sandra Liberte. Tagad viņa strādā algotu darbu, ir labdarības organizācijas “SOS palīdzība Ukrainas armijai” koordinatore Vidzemē, sadarbojas  arī ar dažādām dzīvnieku aizsardzības biedrībām  un glezno.

Darīja to, kas patika

Sandra Liberte bija    izveidojusi uzņēmumu “Sandras dabas darb­nīca”, viņa no priežu pumpuriem, pienenēm, ceriņiem un citiem augiem gatavoja sīrupus. Sandra tolaik bija viena no pirmajām, kura izmantoja priežu pumpurus un čiekurus. Kad uzņēmumu reģistrēja, tā darbība tika saskaņota ar visām valsts iestādēm. Par raunēnietes uzņēmumu rakstīja dažādi mediji, viņa tika novērtēta valsts mērogā.
“Darīju to, kas patika, bija klienti, manus produktus tirgoja veikalos, internetveikalā. Papla­ši­nāju sortimentu, gatavoju zāļu tējas, sēju pirtslotas. Pieprasījums palielinājās, ieceru bija daudz,” stāsta Sandra, un optimisms viņas balsī zūd: “Mainījās prasības, mani produkti bija jāreģistrē kā uztura bagātināji. Sākās sarunas ar dažādām valsts iestādēm, ar kurām līdz tam bija laba sadarbība. Prasīju skaidrus norādījumus, kādām jābūt augu devām produktā, lai tas būtu    uztura bagātinātājs. Iespējams, manā produktā augu daļa nav tik liela un tā būtu klienta maldināšana par uztura bagātināju. Atbildi nesaņēmu. Ja neesmu farmaceite, tad jāmaksā    par katra sīrupa pārbaudi, tad redzēs, vai varēs reģistrēt. Man bija 12 dažādi produkti, arī sīrupa karameles. Maksa par reģistrāciju katram produktam bija augsta.”

Sandra stāsta, ka viņai paskaidrots, laikā, kad reģistrēja uzņēmumu, viss bija kārtībā, tagad esot Eiropas Savienības regulas prasība, kas jāievēro. Sandra aizbrauca uz Vāciju, strādāja veikalā. Un tajā tirgoja līdzīgus priežu pumpuru produktus ar identisku sastāvu. Tie bija ražoti Beļģijā. Un nebija nekādi uztura bagātinātāji. “Rakstīju iestādēm Latvijā, gribēju saprast, kāpēc tā. Saņēmu garus noteikumus ar skaidrojumiem, ka Latvijā nedrīkst,” stāsta raunēniete.   

Kad Berlīnē bija nostrādāti trīs gadi, Sandra saņēma ziņu, ka var    braukt    mājās un gatavot sīrupus, jo norma atcelta. “Visu nopelnīto nau­du ieguldīju, sapirku nepieciešamo, lai atsāktu. Visu darbību no jauna    reģistrēju. Tad ziņa, ka jāatmaksā projekta nauda par iegādāto kalti un ledusskapi, jo nav sasniegti plānotie rezultāti. Atde­vu naudu, vēl aizņēmos. Sapratu, ka ar vējdzirnavām necīnīšos, lai kā man patika tas, ko darīju, neesmu tik bagāta, lai varētu atļauties strādāt tik  nestabilā situācijā,” atklāj bijusī uzņēmēja. Viņa vien piebilst, ka laikā, kad pārstāja gatavot sīrupus, dažādus produktus no priežu pumpuriem un čiekuriem tirgoja daudzi. “Gribēju būt godīga uzņēmēja, maksāju visus nodokļus, tā arī domāju par savu nākotni, nekas neiznāca. Ieceres un veiksmīgi iesāktais nu jau aizmirsts,” pārdomās dalās Sandra un piebilst, ka labi saprot, ka uzņēmējdarbību ietekmē ļoti daudz kas, bet, ja labi redzams, ka tie, kuri strādā pelēkajā zonā, drīkst    darīt to, ko godprātīgais ne, tad rokas nolaižas.

Nav pieņemama vardarbība

Sandra vienmēr sekojusi līdzi tam, kas notiek pasaulē. “Klau­sījos un skatījos, kā strādā Krie­vijas propagandisti, ko stāsta par Ukrainu, Baltiju. Tie draudi bija jau gadiem, nevarēju iedomāties, ka tos īstenos, ka būs tādas zvērības,” pārdomās dalās Sandra un piebilst, ka radi ir Ukrainā  un, sākoties Krievijas ie­brukumam, saziņa kļuvusi daudz ciešāka.

“Kad rādīja, kā krīt bumbas, man citu domu nebija – vien kā palīdzēt. Palīdzētu, kā mācētu, arī citiem, ne tikai ukraiņiem, bet ne tiem, kuri vardarbīgi iznīcina cilvēkus. Nav tie laiki, kad karojot paplašina teritorijas. Vardarbība mani šokēja. Kāpēc? Par ko? Krievijas armija jau nekaro tikai ar Ukrainas armiju, tā iznīcina iedzīvotājus, slimnīcas, skolas, mājas,” saka Sandra.

Viņa sazinājās ar pagasta iedzīvotājiem un sāka pīt maskēšanās tīklus. Organizācija, kurai tos gribēja nodot, novērtēja, ka tie neder. Tad sazinājos ar “SOS palīdzība Ukrainas armijai”, izstāstīju par situāciju. “Mūs uzmundrināja, ka der visi tīkli, jo frontes līnijā vide dažāda, vajadzīgas dažādas krāsas. Rudenī der arī oranžais, salmu krāsa,” pastāsta raunēniete. Tā viņa sāka sadarboties ar “SOS palīdzība Ukrainas armijai”. Tiek vākti ziedojumi, pīti tīkli. Kopā ar raunēnietēm tapuši 18 tīkli, kas nosūtīti uz fronti. Sandra pati pagājušajā nedēļā pabeidza 58. Tie ir dažādu izmēru – divi metri reiz astoņi, četri metri. Tīkli top uz galda, pagalmā, arī nelielā darbnīcā. Tīklus un audumus, arī krāsas ziedo visā Latvijā. Sandra audumus krāso, skalo, žāvē, sagriež. Viņa uzsver, ka ir arī brīvprātīgie palīgi. Kāds  vīrs no Cēsīm izgatavojis rāmjus un kāpnītes, lai ērtāk strādāt, citi griež audumus.

“Vides dienests organizācijai nodeva vairāk nekā 280 metrus garus zvejas tīklus. Spoku tīkls no apdraudējuma videi un tās ekosistēmai pārtaps par noderīgu rīku Ukrainas karavīru aizsardzībā,” stāsta Sandra un atklāj, ka no tā nācies iztīrīt aļģes.  Bijuši arī balti tīkli, kas jākrāso. Ar smaidu viņa teica, ka, žāvējot pagalmā, izskatījies kā zvejnieku sētā. Balts noderēs ziemas maskēšanās tīkliem.

Rudens darbi dārzos pabeigti, tīklu siešanā būs laiks iesaistīties arī citiem raunēniešiem.

“Maskēšanās tīklu pīšana turpināsies, arī ziedojumu vākšana,” uzsver organizācijas koordinatore Vidzemē un piebilst, ka organizācija informē, kur ziedojumi nogādāti, kā    ziedotā nauda izmantota. Ar lepnumu Sandra pastāsta, ka viņai ir Ukrainas karogs, kuru zīmējis Ukrainas kareivis. “Kad viņš bija brīvdienās, sazvanījāmies, parunājāmies. Frontē noder viss. Aukstumā spēku var dot kāds saldums,”    pastāsta Sandra un atgādina: “Mēs ejam gulēt, kad gribam, ukraiņiem negulētas naktis ir norma, bet nākamajā dienā jābūt darbā. Nevaram iedomāties, ka katru nakti modina sirēnas un jāiet uz patvertni.    Miera nav ne nakti. Tie, kuri saka, ka tā nav mūsu problēma, aizmirsuši vēsturi, negrib zināt to, kas notiek šodienas pasaulē. Mēs dzīvojām mierā, bet tika uzplēstas vecās rētas, kas atgādina par izsūtīšanām, nežēlību, saprotamas ir bailes, ka kas līdzīgs nenotiek atkal.”

Šonedēļ Sandrai plānota tikšanā kādā Rīgas skolā. Viņa mācīs pīt maskēšanās tīklus. “Bērnam iemācīt empātiju ir vecāku    uzdevums. Robeža, kurā pusē esi, ir skaidra. Kad sākās karš, biju satriekta. Tagad esmu stipra. Jādara viss, lai līdzīgi nenotiek pie mums. Apkārt daudz cilvēku, kuri domā tāpat. Esmu iepazinusi interesantus, erudītus dažādu profesiju pārstāvjus, mūs vieno viens mērķis – Ukrainas uzvara,” saka    Sandra un uzsver, ka nedrīkstam būt vienaldzīgi, katrs kaut ar mazumiņu taču varam palīdzēt Ukrainai.

Vaļasprieki enerģijai

Tā vien šķiet, ka Sandrai diennaktī ir vairāk stundu nekā citiem. Spēku darīt, iet tālāk viņa gūst dabā – mežā, pļavā. Un gleznošana. Sandras izstāde patlaban apskatāma Raunas bibliotēkā. Tas, ka viņa glezno, daudziem bijis liels pārsteigums. “Raunā bija nodarbības, vadīja māksliniece    Anna Duka. Mani pierunāja pamēģināt. Māksliniece jautāja, vai esmu zīmējusi. Protams, nē. Ko gribētu, nezinu. Viņa parādīja gleznu, pajautāja, vai patīk, izdrukāja un teica: “Sāc!”  Bet kā, ar ko? Ar otu, zīmuli? Bija vien jāsāk. Anna brīnījās, ka labi izdodas, uzmundrināja,” atklāj Sandra un uzsver, ka viņai patīk gleznot dabu, zirgus, krāsās izteikt izjūtas, pārdomas.

“Kad sākās karš, otas atdevu meitai, kura mācās mākslas skolā. Gleznām ideju ir daudz. Gan jau būs laiks gleznošanai. Pat­la­ban manas gleznas ir maskēšanās tīkli,” saka raunēniete.

Sandrai allaž prieku dod pundurtruši. Kad viņa mājās, apkārt ļepato pundurtrušu saime. Saim­niece smej, ka tie ir viņas bosi, loloti, izlutināti. “Diemžēl vardarbīgi cilvēki nesaudzē arī dzīvniekus. Nesen izglābām truseni ar trusēniem no nežēlīga saimnieka. Prieks, ka viens pēc operācijas atkopies, pārējie atlabuši un var doties uz jaunām mājām,” pastāsta Sandra, pasmaida un aizsteidzas ikdienas gaitās, pirms tam uzsverot: “Prom gan nekur no Latvijas negrasos doties.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Piesātināts studiju gads Amerikā

08:08, 12. Sep, 2025

Cēsnieks Gvido mācījās Rīgas Biznesa skolā, arī Rīgas Tehniskajā universitātē un Latvijas Universitātē, studējot biznesa […]

Bibliotēka mājo veikalā

09:04, 11. Sep, 2025

Nezinātājam var šķist mazliet savdabīgi, bet var teikt, ka Līvos bibliotēka mājo veikalā. Līvu bibliotēkas […]

Velosipēds bija iecienīts arī pirms simts gadiem

09:02, 10. Sep, 2025

Līgatnes centrā, kādreizējās papīra dzirnavās, pirmo  vasaru apmeklētājus uzņem Līgatnes Velosipēdu muzejs. To izveidojis Mārtiņš Belickis. […]

Nu jau desmit gadus. Agris Tamanis atkal ir Cēsīs

08:57, 9. Sep, 2025

“Par savu uzņēmumu vadītājiem viņi izvēloties cilvēkus, kas ne tikai saprot viņu idejas, bet spēj […]

Tvert mirkļa burvību fotogrāfijās

09:05, 5. Sep, 2025

Par sevi ELĪNA ANDERSONE saka, ka ir cēsniece, kas savulaik desmit gadus dzīvojusi Rīgā un […]

Ieguvumi uzņēmumam, izmantojot celtniecības tehnikas nomu

16:05, 4. Sep, 2025

Mūsdienu uzņēmējdarbībā arvien lielāka nozīme tiek pievērsta resursu optimizācijai un izmaksu kontrolei. Īpaši tas attiecas […]

Tautas balss

Sludinājumi