
Jānis Krūmiņš. FOTO: no albuma
Smiltenes Raibā kora vadība TV populārajā šovā “Koru kari” šogad bija uzticēta grupas “Apvedceļš” līderim Jānim Krūmiņam. Kantri žanrs ir tuvs ne tikai viņa sirdij, bet arī dzimtajai pilsētai Smiltenei. Jānis atzīst, ka bijis ļoti priecīgs, kad saņēmis piedāvājumu vadīt kori, uzreiz bijis gatavs nozīmīgajam pavērsienam dzīvē.
Jānis ir dzimis, audzis, skolojies un joprojām dzīvo Smiltenē. Nu jau gandrīz 25 gadus viņa dzīve saistīta ar muzikālo darbību grupā “Apvedceļš”. Šo gadu laikā izdoti 10 studijas albumi, bet dažas dziesmas klausītājiem ir īpaši iemīļotas: “Zemenes”, “Puika”, “Pienenes”, “Gauja”, “Īstais vīrs”. Sadarbojies arī ar grupām “Transleiteri” un “Bermudu divstūris” un joprojām aktīvi muzicē gan tepat Latvijā, gan ik pa brīdim pie tautiešiem citās pasaules malās.
-Aiz muguras interesanta pieredze ar šovu “Koru kari”. Kā vērtējat dalību projektā?
-Pozitīvais ir tas, ka palicis ļoti daudz skaistu atmiņu par mūsu kori. Izpildījām daudz skaistu dziesmu, kas patika arī skatītājiem, kopā tapa daudz jo daudz skaistu fotogrāfiju. Visi bijām ļoti apmierināti ar iespēju piedalīties šovā.
-Vai jums šī bija pirmā pieredze darbā ar kori?
-Es jau pats, jāsaka, biju vairāk tāda redzamā persona, kas kori izveda televīzijā uz skatuves. Īstais darbs pie dziesmām notika kora diriģenta Patrika Kārļa Stepes vadībā. Viņš ar koristiem cītīgi strādāja, mēģināja, pūlējās. Tā īsi izsakoties, es ar kora dalībniekiem satikos tikai Rīgā, kad bija filmēšana.
-Ļoti daudziem patika Smiltenes Raibais koris. Kā nonācāt pie darbošanās šajā šovā?
-Laikam jau jāteic, ka, ņemot vērā manu līdzšinējo pieredzi mūzikā un aktīvo darbošanos, dažādu projekta piedāvājumu no televīzijas, gadiem ejot, bijis diezgan daudz, tomēr ne vienmēr tie ir tādi, kas pašam šķiet interesanti. Šobrīd manā dzīvē vissvarīgākie ir tie projekti, kas ļauj plašāk nest Smiltenes vārdu– dot pienesumu savai pilsētai, novadam un Vidzemei. Mana klusā cerība, piedaloties projektā, bija “iznest gaismā” kādus jaunus talantus, parādīt šos cilvēkus Latvijas mērogā. Ceru, ka jauniešiem tā bija lieliska iespēja – iepazīt jaunus cilvēkus, izveidot kontaktus, arī ar producentiem, Latvijas slavenībām, kas noteikti viņu karjerā noderēs.
-Visi kora dalībnieki bija smiltenieši?
-Kora sastāvā bija pieci dziedātāji no Cēsīm, pieci no Smiltenes, divi no Valkas, divi no Valmieras, viens no Apes un viens no Rīgas. Visi ir dziedājuši koros arī iepriekš, mūzika nav sveša. Starp koristiem bija arī meitenes, kas piedalījušās Supernovas atlasē, šlāgeraptaujā, arī praktizējoši muzikanti un pat bijušie “Apvedceļa” muzikanti. Nav noslēpums, ka visi kora mēģinājumi notika Cēsu koncertzāles ēkā – Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas telpās. Par to vēlos vēlreiz teikt lielu paldies skolai!
-Runājot par šovā izskanējušajām dziesmām, kā veicās ar tām? Vai bija kāda, kas, jūsuprāt, izdevās vislabāk?
-Repertuāra ziņā, jāteic, izvēle bija pusi uz pusi: puse mūsējā, otra puse producentu izraudzītās dziesmas, lai šovs būtu vienotā ietvarā. Man šķiet, ka ļoti labi aizgāja lēnie, sirsnīgie gabali no otrā, trešā raidījuma. Lūisa Ārmstronga “What a wonderful world” bija brīnišķīgs, kur skaisti nodziedāja Evelīna Ance Bormane. Otra dziesma, kas mums izdevās ļoti labi, bija komponista Jāņa Lūsēna “Nē, manis nav”.
-Vai pēc koru kariem esat saņēmis arī kādas atsauksmes?
-Dzirdu tikai labus vārdus, komplimentus. Cilvēkiem tiešām patika gan mūsu kora muzikālais sniegums, gan arī vizuālais tēls – staltie Vidzemes puiši un daiļās meitas! Mūsu nosaukums “Smiltenes Raibais koris” bija gan kā pluss, gan kā mīnuss – katram ierakstam vajadzēja meklēt jaunus tērpus, jo nebijām piesaistīti vienai krāsai, bet meitenēm tā bija iespēja savā tērpu radošumā izpausties vēl vairāk!
-Kāda bija komunikācija ar citiem koriem, to dalībniekiem?
-Es ļoti daudzus jau pazinu, bet, kā jau iepriekš minēju, lielais ieguvums no dalības šovā bija tieši jauniešiem – iespēja iepazīties, sarunāties arī ar lielajām zvaigznēm, producentiem, kas varbūt ikdienā šķiet tāli un nepieejami. Te tas viss bija – rokas stiepiena attālumā.
-Nekādas sāncensības sajūtas nebija?
-Ne gluži, bet vienu brīdi gan bijām mazliet vīlušies, ka cīņā ar Daugavpili neizdevās sakopot tik daudz spēku, kā gribējās. Lai arī Smiltenes pusē un Vidzemē visi bijām ļoti vienoti, ģimenes, radi, draugi par mums balsoja, ar to nebija gana, lai pārspētu plašo Latgali.
-Pats ikdienā aizraujaties un radoši izpaužaties kantrī mūzikā.
-Es kā muzikants varu darīt tikai to, par ko man ir vismaz kaut kāda saprašana, un tālāk par šlāgermūziku un kantrī vēl neesmu ticis. Pēdējā laikā arī neko daudz tieši jaunrades ziņā neesmu darījis.
-Kādi vasaras plāni mūzikā?
-Mēs ar grupu visas vasaras garumā muzicēsim Latvijā. Tādēļ aicinu katru, kam ir interese par mūsu darbību, sekot līdzi mūsu grupas “Facebook” lapai, kur pieejama visa aktuālā informācija par grupas norisēm un plāniem. Runājot par “Raibo kori”, gatavojam aptuveni stundu garu programmu. Kad tā būs gatava, sāksim plānot koncertus. Domāju, vismaz viens noteikti būs arī Cēsīs. Iespējams, koncertu plānosim kopā ar vēl vienu kori. 22.maijā “Raibais koris” brauc koncertēt pie daugavpiliešiem.
-Un kādi pašam vasaras plāni?
-Vispirms jau lielais mērķis ir uzturēt sevi ciešamā fiziskajā kondīcijā – daudz braukt ar velosipēdu, mazliet pacilāt svarus. Ir doma uzbūvēt sev mājās laubīti. Sen to vēlos, ilgi atliku, bet nu jūtu, ka ir pienācis īstais laiks. Tā būs skaista laubīte – trīs reiz pieci metri (smejas). Rokas jau niez! Darbs gaida!
Komentāri