Piesātināts studiju gads Amerikā

Cēsnieks Gvido mācījās Rīgas Biznesa skolā, arī Rīgas Tehniskajā universitātē un Latvijas Universitātē, studējot biznesa un datora zinības.

Pirms gada jaunietis nolēma izmantot iespēju sadarbības ietvaros gadu studēt ASV Bufalo universitātē.

Līdz tuvākajam veikalam jāiet stundu

Gvido stāsta: “Zināju, ka būs kultūršoka lietas. Tomēr izrādījās, ka nebiju pietiekami sagatavojies. Jau pirmajā dienā visi man teica, ka Bufalo staigāt kājām nav iespējams. Tā arī bija. Gāju pirkt SIM karti, atvērt bankas kontu un veikalā iepirkt pārtiku. Attālumi bija tādi, ka, visu izejot kājām, tas aizņēma sešas stundas vienā virzienā. Tuvākais veikals, kur varēja, piemēram, nopirkt maizi, bija stundas attālumā. Apkārt universitātei plašas autostāvvietas, liela daļa studentu brauc no mājām ar savu mašīnu, pat ja ceļā jāpavada stunda.” Gvido pastāsta, ka Bufalo sabiedriskais transports bija tikai autobusi, kas pat no rīta nebrauca pēc saraksta.

Lai varētu dzīvot normālu dzīvi, puisim bija jāgādā mašīna. To ASV var nopirkt samērā lēti, arī degviela maksā uz pusi mazāk nekā Latvijā, toties mašīnas apdrošināšana sākas no 450 eiro mēnesī. Reiz, kad spēkrats bija remontā, Gvido ziemā nācās iet uz veikalu kājām. Tas bijis ekstrēms notikums – pa sniegu līdz ceļiem, jo, šķūrējot brauktuves, sniegu uzstumj uz trotuāriem un tur tas paliek.

Kad Gvido pircis mašīnu, aptvēris, cik liela ir ASV un cik liels katrs štats. No Bufalo, kur studējis, pēc spēkrata braucis uz Olbani. Abas pilsētas atrodas vienā – Ņujorkas- štatā. Brauciens ar vilcienu uz Olbani aizņēmis astoņas stundas.

“Zināju, ka ASV štati ir lieli, bet, ka vienam jābrauc cauri astoņas stundas, to nebiju gaidījis,” atzīst Gvido un piebilst, ka automaģistrāles Amerikā ir ļoti sakārtotas, bet braukt pa šiem taisnajiem sešu joslu ceļiem gan ļoti garlaicīgi.

Mācības no astoņiem rītā līdz deviņiem vakarā

Sākot mācības augstskolā, savs mācību grafiks jāizstrādā katram pašam. “Lai palīdzētu studentiem sastādīt savu mācību plānu, ir pieejama lietotne. Lek­ciju, nodarbību grafiks ir blīvs, katra darba diena pilnībā aizņemta, dažās dienās no astoņiem rītā ­­­līdz deviņiem vakarā.­ ­Mājasdarbu­ bija ļoti daudz, un prasības tos izpildīt – lielas. Darba dienu vakaros bibliotēkas bija piepildītas līdz pusnaktij, visi iet tur mācīties – programmē, veido mājaslapas. Arī kopmītnēs bija liela mācību telpa, daži studenti tur darbojās līdz pat rītam,” pastāsta Gvido un piebilst: “Daudzi studenti pieņem, ka viņi izgāzīsies kādā kursā. Lai noturētos universitātē, par katru mācību kursu vērtējumam jābūt vismaz 75 procentiem.”

Turklāt jārēķinās ar daudziem papildizdevumiem, piemēram, ārzemju studentiem obligāti papildu jāmācās angļu valoda.

Kā garākais dabū lielākās bungas

ASV universitēs ir bezgala daudz interešu klubu, vērtē Gvido. Katrs var atrast savu aizraušanos – adīt, lodēt, fotografēt, debatēt.

Gvido spēlējis universitātes pūtēju orķestrī, tas bijis ļoti interesants hobijs. Kolektīvs uzstājies pirms augstskolas komandu basketbola un futbola spēlēm, tās notikušas sestdienās. Gvido ir bundzinieks, spēlējis Cēsu orķestros, tāpēc saprotams, ka arī Bufalo universitātes kolektīvā darbojies ar šo instrumentu. “Orķestrī bija vesela bungu līnija, ap 20 bundzinieku. Man kā garākajam iedeva pašas lielākās bungas. Sporta spēles rādīja arī televīzija, un, protams, parādīja arī orķestri. Bijām labs orķestris, laikā, kad es tajā darbojos, kādus trīs mazo bungu spēlētājus aizsūtīja pat uz spēlēm Bahamu salās,” pastāsta Gvido
Instrumentus orķestrim, protams, nodrošina pati augstskola. Ja jāuzstājas citā pilsētā, katrs mūziķis saņem arī nelielu dienas naudu un apmaksātu maltīti.

Studiju gads nav lēts

Par studijām Amerikā bija jāmaksā, par mācību gadu apmēram 17 tūkstoši dolāru, lai gan Bufalo skaitās viena no lētākajām universitātēm. Nauda nopelnīta iepriekš, strādājot Latvijā. Gvido smej, ka starptautiskajiem kredītiem ir tādi procentmaksājumi, ka Latvijā par to naudu varētu nopirkt māju. Vēl studentam bija jāpērk veselības apdrošināšana, kas izmaksāja 1,5 tūkst. dolāru, arī daļu mācībām vajadzīgo grāmatu nācies iegādāties pašam. Bet ikdienai Amerikā atbalsts bija stipendija – trīs tūkstoši dolāru.

Universitātē ir arī nosacījumi ēšanai. Studentiem pirmajā kursā jānopērk ēdienu punkti par vairāk nekā tūkstoš dolāriem, viņi saņem kuponus, lai reizi dienā universitātes ēdnīcā ēstu frī kartupeļus un burgerus. Gvido vērtē, ka tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc amerikāņi neiemācās gatavot.

Ēst gatavošana nav amerikāņu studentu stilā

Taču arī kopmītņu iekārtojums neveicina jauniešu vēlmi pašiem saimniekot virtuvē. “Dzīvoju septītajā stāvā, bet vienīgā virtuve ar vienīgo plīti bija piektajā stāvā. Jāņem līdzi sava panna, protams, produkti, garšvielas. Amerikāņu studenti īpaši necentās gatavot, saskaitīju tikai trīs, kas to darīja. Daži, labākajā gadījumā, virtuvē kaut ko uzsildīja mikroviļņu krāsnī. Bet es parēķināju, ka izdevīgāk gatavot pašam,” atklāj Gvido.

Nācies nopirkt nelielu saldētavu, lai saglabātu produktus. Par laimi, kopmītņu istabiņu pārbaudē saldētava atklāta tikai, kad studijas tuvojušās beigām. “Tad pat pārrakstīja noteikumus, norādot, ka kopmītnēs nedrīkst būt saldētavas, tikai viens mazs ledusskapis istabiņā trim cilvēkiem,” atceras Gvido
Bet saldētava ļoti noderējusi, ekonomēta gan nauda, gan laiks pirkumiem. “Vienā reizē sapirku produktus, ko gatavot trīs mēnešu garumā. Nākamajiem studentiem no Latvijas gan neiesaku lielveikalā ņemt vislētāko pārtiku, labākais ir vidusceļš,” pieredzē dalās Gvido.

Puisim ir arī vērtējums par publisko ēdienu piedāvājumu: “Pārs­teidza, ka ir ļoti daudz Makdo­nalda un burgerkinga tipa ēstuvju, kur pasniegs tako, vistu spārniņus un burgerus. Arī restorānā nedod karbonādi, bet būs tas pats burgers, tikai skaistāk noformēts.” Vēl Gvido norāda uz kafijas dzeršanas tradīcijām: “Visur ir Starbucks kafijas veikali, tai skaitā universitātē. Tur krūzīti kafijas var nopirkt vidēji par pieciem dolāriem. Tā iespēja ļoti ātri izraisa atkarību, jo var atrast dažādus iemeslu, kāpēc pirkt. Piemēram, daudz jāmācās, tāpēc jāpaņem tasīte dzēriena. Katrā štatā Starbucks krūzītei ir cits dizains.”

Pieredze vērtīgāka par diplomu

“Braucu it kā pēc amerikāņu diploma, bet vērtīgāka par to ir augstskolā un pasākumos iegūtā pieredze. Iemācījos veidot programmas, kas atpazīst cilvēkus, piemēram, piedūmotās telpās vai dzīvniekus mežā. Iemācījos apstrādāt astoņdesmito gadu rakstus mūsdienu vajadzībām, veidot mākslīgā intelekta programmas.”

Apgūtais studijās un ārpus tām noder tagadējā darbā. Gvido Jaunzems ir DPD IT biznesa analītiķis Baltijā, pārvalda biznesa un programmēšanas tehnisko jomu, bet kopā ar kādreizējiem studiju biedriem veido spēles un piedalās projektos. Nākotnē plāno atgriezties ASV, lai paceļotu un labāk iepazītu lielo valsti.