Marta dienā Veselavas muižas apkārtne vēl ļoti ziemīga, arī tukša un klusa. Pat suņu rejas šeit skan tālu un nesasniedzami. Vienīgie, kurus piektdien pirms pusdienām izdodas satikt ārpus mājas, ir dzīvespriecīgs pāris. Pa rūpīgi iztīrītajiem celiņiem raitā solī mājup dodas Lauma Lūse ar kungu.
Lauma uz Veselavu pārcēlusies agrā bērnībā un dzīvo šeit gandrīz 60 gadus. Viņas mamma strādājusi bijušajā pienotavā. Turpat – tās ēkā – ģimene arī dzīvojusi. Kā mēms liecinieks mūsu sarunai ir pāris simt metru tālāk vēsturiskais muižas kungu zirgu stallis. Līdz galam vēl neizbalējuši uz ēkas sienas viens pār otru klājas vārdi “Veselauskas pienotava”. Uzraksts par padomju gados darbojošos piena pārstrādes trestu (saimniecību vai uzņēmumu apvienību).
Tagad Laumas mamma dzīvojot Priekuļos, kurp ik pārnedēļu ved arī meitas ceļš, jo Lauma uz pusslodzi strādā par pavāri pie Agro centra izveidotajā ēdnīcā “Dores virtuve”. Laumu “Druvai” izdevies sastapt, izbaudot brīvās dienas, taču kundze uzsver – darbs kulinārijā viņai ļoti patīkot. Par veselaviešu iespējām izbraukāt uz darbu viņa gan teic – vairumam darbu atrast grūti un arī izbraukāt ar sabiedrisko transportu būtu tikpat kā neiespējami, ja vien nav personīgā auto. Taču par sevi Lauma saka, ka ir ļoti paveicies un varot “labi ieplānot” ceļu, jo darba diena sākoties tikai plkst.8 un beidzas jau plkst.15.
Tāpat kopumā, runājot par apstākļiem Veselavā, pārim viss patīk, arī bezdarbnieka statusā esošais kungs ir aukstumā saulaini smaidīgs un apliecina pozitīvu attieksmi pret dzīvi. Lauma min, ka varbūt vēlākā vecumā gribēsies lielāku rosību un iespējas satikties, parunāties, taču patlaban savos gados ļoti izbauda šaipusē rodamo mieru. “Es esmu apmierināta – cilvēku nav, klusums. Nu, vismaz pagaidām,” teic aktīvā veselaviete.
Komentāri