Ozijs ved pastaigās

Valdis Priednieks kopā ar sievu Baibu izgājuši garajā svētdienas pastaigā kopā ar ģimenes mīluli –
angļu mastifu Oziju.

Šīs šķirnes suņi Latvijā ir retums, un, iespējams, novadā tāds ir vienīgais. Suns ir rāms un mierīgs, bet sapriecājoties vēlas aktīvi draudzēties. Ņemot vērā mīluļa svaru, jāuzmanās, lai kādu no priekiem nenogāztu no kājām, tāpēc pastaigās, ja nāk pretī cilvēki, saimnieki suni vienmēr paved nostāk.

Ozijs sver 85 kilogramus, bet, izrādās, nav pat lielākais angļu mastifs. Šīs šķirnes suņi ir lieli un var sasniegt arī 100 kilogramus. Saimnieki stāsta, ka Ozijs ir brīnišķīgs sargs – neskrien, nerej, bet teritoriju sargā. Ar humoru secinām, ja arī kādu mājās ielaidīs, ārā gan vairs nē.

Svētdienas rītā Ozijs saimniekus ved uz Priekuļu biatlona trasi, šajās dienās parasti ir garākās pastaigas, ap septiņiem kilometriem. Baiba ar smaidu teic: “Kur Ozijs ved, tur ejam. Vasarā labprāt suns dzīvojas pagalmā, bet ziemā gan grib būt telpās.” Saimnieki arī pastāsta, ka sunim patīk pastaigas un peldēšanās, bet ar mašīnu visi kopā nepārvietojas, jo tad vajadzētu lielāku spēkratu un diez vai arī ģimenes mīlulim patiktu pārvietošanās auto. Tāpēc nereti arī saimnieku atpūta ir pakārtota Ozijam, jo nevēlas dzīvnieku uz ilgu laiku atstāt vienu. Valdis vērtē: “Ja pa dienu jābrauc uz Rīgu, tad suni var atstāt bez uztraukuma, bet uz vairākām dienām gan nē. Tad Ozijs noteikti kādam jāpieskata.” Ilgākais laiks, ko saimnieki atļāvušies būt prom no mājām, ir nedēļa, bet jāteic, ka pat pēc pāris dienu prombūtnes jūtams, ka Ozijs ir apvainojies. Ciemiņi gan sunim patīk, saimnieki ar humoru teic, ka atnācējus suns uztver kā rotaļlietas, ar ko interesanti iepazīties, paspēlēties. Bet, kad katru ir kārtīgi iepazinis, var kļūt šķietami flegmatisks, apgulties blakus un gulēt kā mēbele.