Lapčenoks redz, kā laiki mainījušies

Uz Latvijas skatuvēm ar vērienu nosvinējis savu 70. gadskārtu, dziedātājs Viktors Lapčenoks no dzīvē ierastā darba nav atteicies.Mākslinieks to turpina. Un kā vēl!

Oktobrī uzstājies trīs lielās auditorijās, trīs skaistās kultūras pilīs. No viena koncerta uz otru mākslinieks mēroja ceļu pāri visai Vidzemei. Skatītāji pulcējās spožajās koncertzālēs Alūksnē, Cēsīs un Rīgā, VEF Kultūras pilī.

– Jūs esat tik aktīvs, aizvien nenogurstoši braucat pie klausītājiem. Darbs ir jūsu dzīves­veids?
– Citādi nemaz nevar būt! Vai tad pats sev dziedāšu?

– Nupat pabijāt arī Latvijas austrumpusē. Simtiem kilometru mērojāt uz Alūksni. Kāda ir jūsu izjūta – mūsu Latvija ir liela vai maza?
– Grūti pateikt. Man jau liekas, ka liela. Ziniet, maziem bērniem viss liekas liels, sākot ar sētu ap māju. Bērnībā man arī Biķer­nieku mežs šķita liels, blakus tam pie Teikas dzīvojām. Man likās, ka Rīgā arī kalni ir lieli. Atliek paskatīties kartē, lai redzētu, ka Latvija nemaz nav liela. Taču Eiropā tādu nelielu valstu ir pietiekami daudz.

– Kad garāks ceļš pie klausītājiem, kā īsināt ceļu autobusā?
– Pļāpājam par visu kaut ko. Es jau pārsvarā pats braucu pie stūres, bet šad tad esmu uz koncertiem braucis arī ar autobusu, lai būtu ar visiem kopā. Tagad reti kāds pajautā – vai zolīti uzspēlēsim. Padomju laikos bija pilnīgi pretēji. Ceļā vienmēr notika kāršu turnīri.

– Daudz braucot, kāds jums radies iespaids par šodienu?
– Teikšu tā – ceļi varēja būt labāki. Tranzīta lielceļi starp lielākām pilsētām, uz citām valstīm, tie daudzmaz labi. Taču lauku ceļi ir pašvaki. Tur nu vajag bišķiņ pastrādāt, lai kļūtu labāk. Toties mani patīkami izbrīnīja jaunie kultūras centri Latvijā. To apzināties un ieraudzīt bija ļoti patīkami.
Atceros, jaunībā, kad sāku dziedāt ansamblī “REO”, tam bija liels sastāvs. Vasarās uzstājāmies estrādēs, bet ziemā kultūras namos. Ziniet, ģērbtuves māksliniekiem bija dikti maziņas. Šaus­mīgi! Nepietika vietas pat meitenēm. Intervijās to tik stāstījām, ka nav, kur aiz skatuves pārģērb­ties, nav pat neviena spoguļa, bez kā meitenes nevar iztikt.

– Tātad puiši sevi spogulī pirms iešanas pie skatītājiem nemaz neredzēja?
– Mums jau maz ko vajag. Kaut kur stiklā paskatās, saķemmē matus un iet uz skatuves. Bet meitenes liek grimu. Kā to paspēt, ja uz sešām meitenēm viens spogulis? Ārprāts!

– Tagad gan labi laiki – māksliniekiem elegantas ģērbtuves?
– Ir gan. Gan Alūksnē, gan Cēsīs.

– Lieli spoguļi kultūras namos ir arī skatītājām, kur pirms koncertiem spoguļoties. Redz, kā laiki mainījušies!
– Protams, mainījušies! Kādas tagad kultūras namos un koncertzālēs ir kafejnīcas! Kāda ēdienu un dzērienu izvēle! Patiešām ir, kur pasēdēt, kad laikus ir atnākts uz koncertu.

– Ja jau laba kafejnīca, arī puisi vai vīru vieglāk pierunāt nākt uz Lapčenoka koncertu?
– Nu ja, kā tad citādi!

– Šoruden jūs dziesmās piesaucāt sievietes – Lamaru, Lanu, Sulamīti, Undīni. Vārdi gan Latvijā tādi reti.
– Jau pagājis vairāk nekā 30 gadu, kopš dziedu tieši šīs dziesmas. Un, godīgi sakot, Latvijā par Sulamīti neesmu dzirdējis, par Undīni gan zinu! Lanas arī ir Latvijā, bet vairāk jau Svetlanas.

– Vai rudens jums ir mīļš gadalaiks?
– Nevarētu teikt, taču gads no gada atšķiras. Vienā gadā jaukāks ir pavasaris, otrā rudens. Šoruden man būs mazāk darba, diezgan daudzus rudens koncertus esam pārcēluši uz pavasari, tāpēc ka šī vasara Latvijā bijusi ļoti blīva ar dažādiem koncertiem. Pārkon­certēta! Tas saistīts ar producentu lielajām aktivitātēm, koncertus plānojot, estrādes jau laikus aizrunājot.

– Tātad tagad, rudenī, nav, kas pērk biļetes?
– Laikam cilvēki no iešanas uz koncertiem grib atpūsties. Jā­gaida ziema.

– Tad cilvēki atkal pievērsīsies garīgām lietām, arī mākslai?
– Tā būs!

– Rīgai neesot koncertzāles orķestriem, bet dziedātājiem, profesionāliem māksliniekiem, ne vien amatieriem, nu ir restaurētā VEF kultūras pils. Atkal skaista!
– Esmu tur uzstājies gan pirms un pēc remonta. Tur labi skan, tikai skatītāju balkons gan tāds jocīgs – gandrīz 45 grādu leņķī.

– Vai, uznākot uz skatuves, jūs mēdzat paskatīties uz kādu konkrētā rindā un vietā?
– Ja pats uzdāvinu ielūgumus uz saviem koncertiem, tad paskatos gan, kādā rindā sēž manis aicinātie.

– Daļa cēsnieku, kuri nāk uz koncertzāli, labprāt izvēlas vietu balkonā pašā centrā. No turienes esot ļoti pārskatāma skatuve. Un solists arī nav pārāk tālu.
– Es gan neredzu, kā viņi tur sēž un klausās. Liels gabals no skatuves. Tad man binokli vajadzētu, lai balkonā kaut ko saskatītu.

– Jūs gan labi redz.
– Protams, jo es esmu vislabāk izgaismots!