Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

Kārtībai jābūt

Monika Sproģe
Vitoli 1 1

Sanita un Jānis Vītoli dzīvo vecvectēva mājās “Vītoli”. Mājai ir vismaz simts gadu, abi jaunie saimnieki šeit ieguldījuši daudz darba, lai koka ēku uzturētu dzīvošanai piemērotā kārtībā. Jāteic, ka viņiem tas lieliski izdevies. “Mans vecvectēvs šo māju cēlis, vectēvs nodzīvojis te visu mūžu, tēvs līdz saviem armijas gadiem, un, pateicoties vecmāmiņas dāvinājumam, tagad te saimniekojam mēs ar Sanitu,” stāsta Jānis vecākais, jo arī mazais puika nodēvēts Jāņa vārdā. Kamēr runājamies, no skolas pārrodas meita Dagmāra.

Šī Priekuļu novada viensēta labi pamanāma no ceļa, kas ved uz Bērzkrogu, jo izceļas ar vienkāršību un nesamākslotību. Tīrās līnijas atspoguļojas mājā, tās apkārtnē, dobēs un apstādījumos.

“Vienkāršība, tīrība un kārtība ir manā raksturā, tāpēc arī apkārtne atspoguļo kā manu, tā mūsu dzīves uztveri,” pauž Sanita. “Kad braucam garām kādām lauku mājām, vienmēr pievēršu uzmanību pagalmiem. Bieži skatienam paveras nekārtība, izmētāta tehnika un dzelži. Vienā malā čupa ar to, otrā čupa ar vēl kaut ko, zāle pa vidu saaugusi līdz padusēm, pussabrukuši šķūnīši un centrā mēslu čupa. Tā, lūk, man nepatīk. Tādās reizēs pie sevis nodomāju, ka arī laukos var dzīvot skaisti un sakopti. Visu var sakārtot,” teic Sanita. Jānis papildina sievas sacīto, piebilstot, ka “Vītolos” ar 18 hektāriem zemes jau nekāda nopietnā lauksaimniecība nesanāktu. Saimnieks gan pastāsta, ka savulaik esot mēģinājuši turēt pāris lopiņu, audzējuši kartupeļus, taču: “Sanāca pēc darba darbs, bet nekādu atspaidu no tā nejutām. Tieši otrādi, pazuda prieks. Nāca virsū pārdomas par dzīvi laukos. Salīdzinājumi ar pilsētu un dzīvokli. Drīz vien sapratām, ka, taupīgi dzīvojot, varam iztikt ar darba algām, tāpēc lauksaimniecībai pamājām ardievas, bet viensētā tomēr palikām. Visi priecājamies par vidi mums apkārt, par dabu, iespēju iziet ārā un kaut ko pašiem izaudzēt.”

Sanita ir bērnudārza audzinātāja, bet Jānis elektriķis. “Tagad, pēc darba atbraucot mājās, tā vien gribas doties ārā un padarboties, izvēdināt galvu. Ik nedēļu pļaujam zālienu, ar divām rokas pļaujmašīnām mums pļaušanai nepieciešamas četras stundas. Šogad bijām nedaudz slinkāki, tāpēc pļāvām reizi pusotrā nedēļā. It kā jau varētu nopirkt braucamo pļaujmašīnu, bet te atkal iesprūk mans pedantisms, kam nepatīk, ka kaut kur zālīte izskatās nevienāda,” teic Sanita.

Pagalmā ziedošās puķes Sanita izaudzējusi no sēkliņām: “Pati ievācu sēkliņas, no tām puķēm, kuras man patīk. Arī begonijas esmu pavairojusi no gumiem. Mēs neesam skopi, bet esam ļoti, ļoti taupīgi un cenšamies domāt saimnieciski. Tāpēc es neizšķiežu naudu, pērkot puķu stādus, bet lūkoju, kā ar mazumiņu panākt skaistu rezultātu. Jāatzīst, ka ir dubults prieks, kad vēro, kā no sēkliņas izaug stādiņš, pavasarī izpiķē, iestādi un tad priecājies. Visi piemājas apstādījumi tapuši pēc izjūtām, balstos tikai savā pieredzē. Skatījos, kurās dobēs kaut kā ir par daudz, kurās jāpieliek klāt. Viena dobe ir mana mīļākā, tā tur būs vienmēr, un tad man patīk gar vecām ēkām piestādīt skaistas puķītes. Tas ir veiksmīgs solis, jo arī viesi saka, ka izskatās ļoti labi.”

Katru gadu mainās dārzu mode, krāsas apstādījumos, puķu daudzveidība balkonu kastēs, taču saimniece priekšroku dod praktiskumam: “Zinu, ka cilvēki seko jaunumiem, bet man svarīgas tās puķes, kas ziedēs visu vasaru. Tāpēc dārza favorītes ir samtenes. Ja tās pamēslo un aplaista, krāšņums būs līdz pat vēlam rudenim.”

“Vītoli” ir ainaviski skaistā vietā, taču vasaras karstumā dobes atrodas kā uz karstām oglēm, jo ēnas pagalmā tikpat kā nav. Vienīgo paēnīti dod mežs, tāpēc tuvāk tam izveidots sakņu dārzs. Tas apjozts ar žogu, jo citādi mežacūkas esot biežas viešņas. Savukārt Sanita saka, ka dārzā aug viss, ko vien var izaudzēt, jo, nākusi no lielas ģimenes, izsalkuma sajūtu joprojām nav aizmirsusi.

Abi saimnieki ir auguši piecu bērnu ģimenē, un kāds tur brīnums, ka darba tikums viņiem nav svešs. Tāpat kā taupība, arī čaklums ir viņu ģimenes saimniekošanas principu augšgalā. Par to liecina saimnieces pilnais pagrabs: “Es reizēm uzsmeju savējiem, sakot, ka aizeju uz savu lielveikalu. Man patīk, ja pagrabs ir pilns, ej tik un paņem. Mēs dzīvojam līdzi gada ritumam, sākot ar pavasari un beidzot ar rudens sēņošanu. Jau ar pirmajiem pavasara vēstnešiem nevaru sagaidīt, kad varēšu ielaist pirkstus zemē un sākt rušināties. Tomēr pāri visam svarīgākais, lai viss atrastos savās vietās. Tas attiecas kā uz pagalmu, tā uz telpām,” nosaka “Vītoliņu” saimniece.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Piesātināts studiju gads Amerikā

08:08, 12. Sep, 2025

Cēsnieks Gvido mācījās Rīgas Biznesa skolā, arī Rīgas Tehniskajā universitātē un Latvijas Universitātē, studējot biznesa […]

Bibliotēka mājo veikalā

09:04, 11. Sep, 2025

Nezinātājam var šķist mazliet savdabīgi, bet var teikt, ka Līvos bibliotēka mājo veikalā. Līvu bibliotēkas […]

Velosipēds bija iecienīts arī pirms simts gadiem

09:02, 10. Sep, 2025

Līgatnes centrā, kādreizējās papīra dzirnavās, pirmo  vasaru apmeklētājus uzņem Līgatnes Velosipēdu muzejs. To izveidojis Mārtiņš Belickis. […]

Nu jau desmit gadus. Agris Tamanis atkal ir Cēsīs

08:57, 9. Sep, 2025

“Par savu uzņēmumu vadītājiem viņi izvēloties cilvēkus, kas ne tikai saprot viņu idejas, bet spēj […]

Tvert mirkļa burvību fotogrāfijās

09:05, 5. Sep, 2025

Par sevi ELĪNA ANDERSONE saka, ka ir cēsniece, kas savulaik desmit gadus dzīvojusi Rīgā un […]

Ieguvumi uzņēmumam, izmantojot celtniecības tehnikas nomu

16:05, 4. Sep, 2025

Mūsdienu uzņēmējdarbībā arvien lielāka nozīme tiek pievērsta resursu optimizācijai un izmaksu kontrolei. Īpaši tas attiecas […]

Tautas balss

Sludinājumi