Ģimene saimnieko īpašā vietā. Te aug bērni

Māra Gruzdiņa-Cīrule ik rītu uz skolu Cēsīs aizved meitu Beāti, uz bērnudārzu Auciemā dēlu Hugo, tad laiku var veltīt mazajai Sārai un ķerties klāt ikdienas darbiem, bet pēcpusdienā brauc pakaļ vecākajiem bērniem.

Māras ģimene saimnieko atpūtas bāzē “Ķecis”. Tuvojoties vasarai, darbs dzen darbu.

“Viesmīlībā jārēķinās, ka katra vasara ir citāda. Nevar teikt, ka kāda bijusi labāka, cita sliktāka. Ir jāpiemērojas,” saka Māra un pastāsta, ka pandēmijas vasarā šķitis, būs klusais laiks. Nebija lielu pasākumu, nometņu, bet atpūsties brauca ģimenes, nelielas kompānijas. “Mainījās    klientu loks. Un vasara bija aizņemta. Arī šī būs citāda nekā iepriekšējās. “Ķecī” atkal nometni rīkos viena Rīgas draudze, kovida laikā nometne nenotika, tad izvēlējās citu vietu, bet atkal atgriežas pie Ungura. Pēdējos gados kāzu svinību bijis mazāk, šai vasarai vēl nav pieteiktas, bet ir dažādi citi pasākumi,” situāciju raksturo Māra. Viņa uzsver, kad atpūtnieki atbrauc, viņiem grūti novērst acis no ezera. “Tā ir lielākā vērtība šajā vietā. Var uzbūvēt jebkādu viesu    namu jebkurā vietā, bet tas nekad nebūs tāds kā “Ķecis” pie Ungura,” ar lepnumu teic raiskumiete un atzīst, ka vienmēr ir vērts atlicināt kaut mirkli saulrietam pār ezeru.

Ikdienā ģimene gādā, lai plašā “Ķeča” teritorija un ezermala vienmēr būtu sakopta, lai te katrs sajustos kā neatkārtojamā stāstā pie ezera, dabā.

Ģimenei ir arī zemnieku saim­niecība, kurā audzē aitas.    “Esam samazinājuši ganāmpulku. Bija ap simts, tagad ir 40. Pagaidām vairāk neturēsim,” bilst raiskumiete.

Māra uzsver, ka Raiskums ir viņas dzimtā vieta. Visa dzīve bijusi saistīta ap Ungura ezeru, Ungurmuižu. “Arī pagasts mainās. Uz Ungurmuižu ved asfaltēts ceļš, vairs nav jābrauc pa bedrēm uz Cēsīm. Tas nav mazsvarīgi, ja jābrauc ik dienu,” novērtē raiskumiete.