
Alise Siliņa. FOTO: Sintija Cērpiņa
Cēsniece un akordeoniste Alise Siliņa mākslas rančo “Dukuri” Vispasaules cēsnieku dienās uzstājās ar solo koncertu akordeonam “Aiz redzamā”.
Pirms četriem gadiem viņa izturēja iestājpārbaudījumus Karaliskajā Mūzikas akadēmijā Londonā, bet, tā kā pēc Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības studiju maksa trīskāršojās, bija nepieciešams līdzcilvēku atbalsts studiju maksai. Palīdzēt vēlējās daudzi cēsnieki, atbalstu sniedza arī Cēsu un Hanzas Rotari klubs. Šovasar Alise jau izturējusi iestājpārbaudījumus akadēmijas maģistratūrā un turpina ceļu mūzikā.
-Kā pēc intensīvām mācībām un darba Londonā ir būt Cēsīs?
-Cēsīs esmu trīs nedēļas. Ir ļoti forši būt atpakaļ, te ir liela miera sajūta un ir jauki satikt pazīstamus cilvēkus. Gan ģimeni, draugus, gan paziņas, gan skolotājus, arī vienkārši būt Cēsīs, jo Cēsīm ir mākslinieciska aura. Kad atbraucu, man rodas idejas, jūtu radošuma pieplūdumu.
-Kādas ir sajūtas pēc solo koncerta Cēsīs?
-Ļoti labas. Man bija liels pārsteigums, ka atnāca tik daudz klausītāju. Brīnišķīgi! Valdīja ļoti laba noskaņa, jo cilvēki, kuri bija atnākuši, vēlējās klausīties. To ļoti varēja just. Zālē bija pilnīgs klusums, kas ir lielākais kompliments mūziķim. Ir jauki spēlēt tiem, kuri gaida mākslinieku, grib satikt un zināt, kā man iet. Tā ir īpaša sajūta. Un vēl man bija pārsteigums, cik daudzi nāca ar ziediem. Nekad neesmu saņēmusi tik daudz ziedu!
– Ko vēlējāties ar šo koncertu pateikt?
– Lielbritānijā sapratu, ka vēlos caur mūziku stāstīt stāstu, nevis vienkārši likt programmā kopā skaņdarbus. Es labprāt sadarbojos arī ar citiem māksliniekiem. Šoreiz man bija iespēja sadarboties ar gaisminieku no “EF system”, kas bija būtiska mana stāsta sastāvdaļa. Stāsta doma, ka mēs nākam pasaulē un mums īsti nav izvēles, kur piedzimstam. Kādam dzīve ir vieglāka, citam grūtāka, bet katram ir savi pārbaudījumi, sava cīņa, kas ir jāizcīna.
Mūzikas un gaismas stāsts bija kā ceļojums cauri dažādām emocijām, ko piedzīvojam. Kas notiek, kad bijusi cīņa, kādas ir pārdomas, iespējams, bail spert nākamo soli, iespējams, nepieciešama saruna ar sevi, pirms var doties tālāk. Koncertam pievienoju arī Bībeles tekstus. Reliģija man ir ļoti svarīga, uz to balstu savu dzīvi. Ja ir šī reliģiskā klātbūtne un sajūta, ka Dievs ir ar tevi, tad ir vieglāk veikt nākamo soli un doties tālāk. Izvēle, ko darām pēc tam, kad bijis grūti, ir pašu rokās – varam izvēlēties, vai sastingt, palikt uz vietas un baidīties, vai spert soli pretī kaut kam labākam.
Biju pārsteigta, ka cilvēkus uzrunāja manis izvēlētā mūzika, jo tā nebija vienkārši noklausāma, nebija klasiskā mūzika, tā bija mūsdienīgāka un saistīta ar manu pausto stāstu. Taču, liekas, katram bija kas savs, par ko aizdomāties.
– Koncertā spēlējāt taustiņu akordeonu, bet esat apguvusi arī podziņu akordeonu. Ko jums nozīmē viena instrumenta dažādās variācijas?
– Lai gan princips abiem instrumentiem ir viens, podziņu akordeons ir pilnīgi cits instruments, tam ir daudz vairāk iespēju, var izspēlēt daudz plašāku repertuāru. Labajai rokai ir daudz vairāk nošu, skaņu, oktāvu, tas ir diezgan tuvu pilnam klavieru taustiņu spektram, un, mainot reģistru, skaņu ir pat vēl vairāk nekā klavierēm. Jaunie mūziķi skaņdarbus vēlas rakstīt tieši podziņu akordeoniem, jo arī negrib būt ierobežoti savā radošumā. Arī skaņas ziņā man tas labāk patīk. Mans podziņu akordeons ir viens no labākajiem, kādu šobrīd pasaulē iespējams atrast, veidots pēc pasūtījuma, ar to spēju sasniegt arī lielu zāļu pēdējās rindas. Man ir svarīgi piepildīt visu zāli. Pat mans profesors akadēmijā saka, ka vēlētos tādu instrumentu, jo skaņa tiešām ir ļoti augstā kvalitātē.
Man ir jāiegulda laiks, lai instrumentu pilnībā apgūtu. Pēc kāda gada tas man būs pilnībā atvēries un skaņa būs daudz labākā kvalitātē nekā tā, ko pašlaik spēju dabūt no tā.
– Ko pašai nozīmē akordeons? Un kāda vieta akordeonam ir lielajā mūzikas pasaulē?
– Akordeons ir instruments, kuru esmu izvēlējusies pirms daudziem gadiem un ar kuru izpaužu savu radošumu. Tā ir mana balss.
Ir sajūta, ka akordeons pamazām izcīna savu vietu uz klasiskās mūzikas skatuvēm. Ir ļoti paveicies, ka paaudzē pirms manis ir izcili akordeonisti. Mums ir latviešu akordeoniste Ksenija Sidorova, kura šīs durvis jau ir atvērusi nedaudz vairāk, tādēļ pret šo instrumentu vairs nav tik konservatīva attieksme. Bet vēl joprojām ļoti bieži un gandrīz katru reizi, kad spēlēju, dzirdu kādu sakām– nav varējis iedomāties, ka tā var spēlēt akordeonu. Akordeonam vēl nav tik spoža sava identitāte.
No otras puses, ir mazliet vieglāk būt akordeonistam, nevis spēlēt kādu instrumentu, kurš jau ir izcīnījis savu vietu ļoti sen. Varu darīt savu lietu, nav tik daudz stereotipu, kā tam vajadzētu skanēt, un es varu radoši izpausties.
– Kādi ir jūsu īpašākie notikumi, mācoties Londonā?
– Man bijis ļoti daudz krāšņu notikumu, kas man tiešām atvēruši acis, ļaujot saprast, ko gribu darīt. Man ir bijusi iespēja divas reizes spēlēt Šekspīra teātrī, pirmajā reizē biju aizvietotāja 15 izrādēs, bet pēc diviem gadiem vienu vasaru jau pilnu laiku muzicēju 84 izrādēs. Man ļoti patika strādāt ar aktieriem, būt tajā radošajā vidē, tomēr sapratu, ka teātrī strādāt nav mans aicinājums, ka man drīzāk gribētos pašai domāt par uzvedumiem un būt atbildīgai par to, ko spēlēju.
Man bijusi arī iespēja spēlēt operās. Tas ir mazliet interesantāk, ir vairāk muzikālā materiāla. Piemēram, “Traviatā” visa orķestra partitūra bija uzlikta četriem instrumentiem – klavierēm, kontrabasam, klarnetei un akordeonam. Akadēmijā pirmajā gadā piedalījos Ravela operā “Spāņu stunda”, tas bija mans pirmais piedzīvojums spēlēt ar diriģentu nevis kā solistam, bet tieši operas orķestrī. Tas bija liels un grūts pārbaudījums, jo iekļauties orķestri neizdodas ātri. Taču skaidrs, ka par visu, ko dari pirmo reizi, ir mazliet bail un kaut kas neizdosies, bet no tā visa mācāmies. Un spēlēju arī operu, kas rakstīta tikai akordeonam un dziedātājam. Tā bija vēl citādāka sajūta, man bija vairāk jāseko līdzi dziedātājam, jo nebija diriģenta. Turklāt tā bija modernā mūzika.
Visas pieredzes bija brīnišķīgas un veicināja manu radošumu, vedināja domāt, ko gribu darīt. Man Lielbritānijā arī izdevās sadarboties ar dejotājiem, izveidoju arī savu pirmo solo koncertu. Bet pēdējā laikā ļoti liels notikums bija uzstāšanās Londonas milzīgajā koncertzālē “Royal Festival Hall”, biju kā iesildošais elements izpirktam koncertam. Tās ir grūti aprakstāmas sajūtas. Spēlējot teju trim tūkstošiem klausītāju, mūziku var izjust daudz vairāk, ir liela enerģijas apmaiņa. Uzkāpjot uz skatuves, saproti, ka atpakaļceļa nav, bet sajūta ir brīnišķīga, jo tā ir iespēja stāstīt savu stāstu. Tajā brīdī atkal apzinājos, ka mūzika ir mana vieta un lieta. Un runāt caur mūziku ir kaut kas īpašs, jo tā ir valoda, kuru mēs visi saprotam.
Esmu Lielbritānijā izveidojusi arī savu ansambli “Allora” – stīgu kvintetu. Tātad tas ir klasiskais stīgu kvartets, kontrabass un akordeons. Mums patīk kopā spēlēt, bet vēl formulējam sevi radoši. Šobrīd daudz spēlējam tango mūziku, jo tā ir ļoti pieejama akordeonam, kā arī enerģisku, dramatisku mūziku, un vēlamies skatīties arī modernās mūzikas virzienā.
Esmu sapratusi, ka man patīk meklēt kaut ko savu, un man ļoti patīk modernā mūzika. Tā varbūt ir grūtāk klausāma, bet, ja atrodi savu stāstu un vari to izstāstīt, tā ir ļoti interesanta.
– Šobrīd esat sevi pierādījusi. Bet sākums Londonā bija iespējams, arī pateicoties daudzu cēsnieku atbalstam.
– Man ir milzīga pateicības sajūta, ka pirms četriem gadiem bija cilvēki, kuri man noticēja. Tas toreiz bija prātam neaptverami, man bija grūti noticēt, ka mēs kopīgiem spēkiem varētu savākt šos līdzekļus. Tas bija milzīgs brīnums! Tad, kad esi jauns un iesācējs, ir ļoti svarīgi, ka ir cilvēki, kas tev notic. Jo vēlāk, kad esi sevi pierādījis, tad jau tic visi. Esmu ļoti pateicīga par doto iespēju!
Atceros, ka man bija līdzekļi vienam gadam, tad nenormāli daudz spēlēju, strādāju, tiecos, lai no mācībām paņemtu visu, ko varu, jo paturēju prātā, ka tas iespējams tikai uz gadu. Kad pienāca pavasaris, vasara, bija apziņa, ka tas ir viss.
Bet tad noticēja cilvēki Lielbritānijā, mans profesors runāja ar direktoru, direktors nāca vērot manas uzstāšanās reizes, saskatīja manu potenciālu un akadēmija paaugstināja stipendiju, kas nosedza mācību maksu visiem nākamajiem gadiem. Tas arī ir liels brīnums, jo tā parasti nenotiek. No otrā kursa sāku strādāt un pelnīt iztiku kā mūziķe.
– Tagad esat iestājusies maģistratūrā. Kāds būs jūsu tālākais ceļš?
– Bakalaurs vairāk bija tāds meklēšanas un sevis veidošanas laiks, tagad maģistrs ir tāds nostabilizēšanās process. Mūziķis mācās visu mūžu. Es vēlos studēt, jo tā esmu ļoti radošā un piepildītā vidē, tas ir iedvesmojoši. Tiekoties ar pedagogiem, studentiem, citiem mūziķiem, veidojas sadarbības loks. Arī iepazīšanās ar menedžeriem, aģentiem, kas pārstāv mūzikas mecenātus, fondus, ir nozīmīga, jo varu runāt par atbalstu savām iecerēm. Vienmēr, kad piedalos Londonas akadēmijas rīkotajos koncertos, man no tā kaut kas labs ir izvērties.
Ir ļoti svarīgi būt radošā vidē, turpināt strādāt un pašam veidot savas iespējas. Ja pašam ir ļoti skaidra ideja un izveidota programma, tad ir viegli pārliecināt par to citus.
– Vai plānojat palikt uz dzīvi Lielbritānijā?
– Viss atkarīgs, kā izveidojas karjera. Mūzikā ir tā, ka darbs ir tur, kur esi izveidojis kontaktus. Pašreiz man tie ir Lielbritānijā, mani sāk zināt. Bet lielais sapnis būtu, ja es nebūtu piesaistīta vietai. Tad es varu dzīvot jebkur, kur vien sirds kāro. Man arī svarīgi būt Latvijā. Te ir liela radošuma sajūta. Patīk daba. Jā, es labprāt dzīvotu Latvijā.
– Kāda jums ir sajūta, kādā dzīves posmā šobrīd esat?
– Cilvēka personība ļoti veidojas, kad esi prom no mājām, kad sāc iepazīt citas kultūras, saproti, ka var dzīvot ļoti dažādi. Arī Londonas skola ir ļoti internacionāla. Manuprāt, tagad esmu pilnīgi cits cilvēks, salīdzinot ar to, kāda biju pirms četriem gadiem. Ja agrāk man bija ļoti svarīgi, kā veicas konkursos, ko citi par mani domā, vai viņiem patīk tas, ko es daru, tagad man ir svarīgāk, ko pati domāju, vai pati esmu pārliecināta, ka esmu ceļā uz to, ko vēlos darīt. Tās ir ļoti lielas pārmaiņas. Tad mainās gan domāšana, sajūta par dzīvi, gan tas, ko dari, kļūst patiesāks.
Komentāri