Ceturtdiena, 25. septembris
Vārda dienas: Rodrigo, Rauls

Vēstures līkločiem sekojot

Sandra Trēziņa

Vēstures laika ratam ļoti paticis augusts, un izskatās – patīk joprojām. Ar bažām gaidām, kas notiks Uzvaras parkā, kur šodien sākas daudz pieminētā pieminekļa nojaukšana, ar vēl lielākām bažām, kā notikumi risināsies Ukrainā tās neatkarības dienā, 24. augustā. Ļoti gribētos ticēt, ka, šiem notikumiem beidzoties, varēsim atviegloti uzelpot, kā tas bija gan Baltijas ceļa laikā 1989. gada 23.augustā, vēl vairāk pēc trijām 1991.gada augusta (19., 20.,21.) satraukuma pilnajām dienām, kad Latvijas liktenis bija atkarīgs no valsts apvērsuma mēģinājuma Maskavā. Jā, esmu no paaudzes, kas ļoti apzinātā vecumā piedzīvoja šos vēsturiskos mirkļus. Baltijas ceļš, protams, palicis atmiņā ar neizsakāmu, neatkārtojamu sajūsmu, pārliecību, ka tur jābūt, ka kopā tas izdosies. Un izdevās! Ar automašīnu, autobusu rindām ceļa malā, ar koordinatoru norādēm, kur jāstājas, ar saplūšanu kopīgā sajūtā – mūs nekas neapturēs, ceļš uz brīvību ir sācies!

Pavisam cits noskaņojums pārņēma augusta puča dienās. Liekas, tik garas un nomācošas, neziņas pilnas dienas nebiju piedzīvojusi. Laikam ļaunākais bija tas, ka neko jau nevarējām ietekmēt, viss izšķīrās Krievijā, mums atlika tikai gaidīt, kāri tverot katru vēstījumu, kas nāca no ziņu kanāliem. Nevar aizmirst, kā tika pārtraukta LTV1 ziņu pārraide, raidījuma vadītājai Veltai Puriņai paziņojot – “Omon” kareivji ir televīzijas pirmajā stāvā, kolēģi jau saņemti, televīzija pārstāj raidīt…

Vēstures laika ratam ir vēl kāda īpatnība: tas sagriež notikumus un cilvēkus tajos tādā virpulī, ka reizēm grūti saprast, kas kādā secībā noticis, kam kurā mirklī bijusi visizšķirošākā loma. Tā, klausoties žurnālistu sagatavotu dokumentālo filmu par augusta puču, šobrīd pilnīgi neticami šķiet, ka tieši Krievija, Krie­vijas cilvēki, pilsoņi pielika savu roku, lai līdz galam sairtu PSRS, lai viena pēc otras savu neatkarību pasludinātu tajā savulaik piespiedu kārtā apvienotās valstis. Savukārt mūsu tā laika valdības rīcība pelnījusi cieņu un apbrīnu par drosmi tieši tajā dramatiskajā 21.augustā līdz galam nokārtot neatkarības jautājumu, pieņemot likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Un tik dīvaini šodien aptvert – Latvijas valstiskumu pirmā atzina Krievija, tikai pēc tam to uzdrošinājās Eiropa, pasaule.

No tām vēsturiskajām dienām pagājis jau 31 gads, Latvija gājusi savu brīvības un demokrātijas ceļu. Un nožēlas pilns ir jautājums – kurp aizgāja un turpina virzīties Krievija?

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Karā nosargāt savu kultūru

13:20, 10. Sep, 2025

Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. […]

Slava Cēzaram, piedodiet, – Trampam!

11:56, 9. Sep, 2025
1

Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš […]

Kā intereses aizstāvēs iedzīvotāju padomes

11:54, 8. Sep, 2025

Cēsu novadā darbu uzsākusi pašu skujeniešu ievēlētā Skujenes pagasta iedzīvotāju padome. Tajā iesaistītie ir apņēmības […]

Labie un sliktie

15:23, 3. Sep, 2025
1

Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par […]

Pasaule kā liela ģimene, arī destruktīva

13:48, 3. Sep, 2025

Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj […]

Nedaudz par stārķiem un citiem putniem

15:18, 1. Sep, 2025

Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē […]

Tautas balss

Sludinājumi