Piektdiena, 26. septembris
Vārda dienas: Gundars, Kurts, Knuts

Valsts noslēpums un draugi

Sallija Benfelde

Iekšlietu ministrijas (IeM) valsts sekretāre Ilze Pētersone – Godmane vairs nevar veikt savus pienākumus, jo viņai beidzies pielaides termiņš valsts noslēpumam. Satversmes aizsardzības birojs (SAB) skaidro, ka lēmums par jaunas pielaides piešķiršanu vēl neesot pieņemts, turklāt Pē­ter­sone – Godmane līdz Lieldienām ir atvaļinājumā ārpus Latvijas, tādēļ jebkurā gadījumā informācija par to būs zināma tikai pēc Liel­die­nām. Tiesa gan, mediju informācijas avoti vēstījuši, ka pielaides nebūs, un izskanējis arī pieņēmums, ka iemesls pielaides nepiešķiršanai esot Godmaņu ģimenes draudzība ar kompānijas “Ite­ra” meitas uzņēmuma “Itera Lat­vi­ja” prezidentu un līdzīpašnieku Juri Savicki. Protams, tas pats par sevi nav likuma pārkāpums, jo nav valstī tāda saraksta, kurā būtu minēti cilvēki, ar kuriem nevajadzētu tikties vai draudzēties. To­mēr skaidrs arī, ka amatpersonām, it sevišķi tām, kuras ieņem augs­tus, atbildīgus un ar valsts noslēpumu saistītus amatus, ir arī savs nerakstīts uzvedības kodekss.

Likumā “Par valsts noslēpumu” rakstīts, ka pieeja konfidenciāliem, slepeniem un sevišķi slepeniem valsts noslēpuma objektiem tiek liegta personai, par kuru pārbaudes gaitā ir konstatēti fakti, kas dod pamatu apšaubīt tās uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu (9.3.6).

Izskanējusī informācija medijos jau sadusmojusi minēto Juri Sa­vicki, kurš paudis, ka viņa dzimšanas dienas svinēšana Horvātijā, kurā piedalījies arī Godmaņu pāris, ir nejaušība un ka pazīšanās ar viņu drīzāk ir kā garants, ka pielaide valsts noslēpumam Ilzei Pē­ter­sonei – Godmanei ir jādod.

Gadu gaitā dažādi Savicka publiskie izteikumi ir raisījuši daudzas diskusijas, un, protams, tās katrs var vērtēt pats – atkarībā no tā, kādi kuram uzskati. Juri Savic­ki nācies intervēt vairākkārt, bet, manuprāt, joprojām ir interesanti lasīt kādu visai senu, gadus 12 vecu, interviju, tādēļ dažus fragmentus ir vērts publicēt. Kā tos vērtēt – tas katra paša ziņā.

– Kā nolēmāt darboties dabasgāzes piegādes biznesā?

– (..) Kādu dienu aizgāju pie viena no vadošajiem “Gazprom” darbiniekiem un teicu, ka briest dažādi notikumi un man ir interesanti risinājumi, kas varētu interesēt “Gazprom” un arī tos cilvēkus, kas dzīvo un strādā Latvijā.(..)

– Un tomēr – vai jūsu panākumu pamatā nav agrākais darbs VDK pretizlūkošanā, kuru mēdza uzskatīt par čekas intelektuālo eliti? – Zināšanas par cilvēkiem, sakari, prasme rīkoties ekstremālās situācijās biznesā lieti noder.

– Pirmā daļa ņēma tikai pieredzējušus cilvēkus ar speciālu izglītību, un arī man tas negāja secen. Šis darbs deva man iemaņas un prasmes, zināšanas par cilvēkiem, un es to laiku nenožēloju. Tas bija ļoti interesants darbs. Nav labākas ideoloģijas par sociālismu un kristietību. Mēs cīnījāmies par to, lai tautai būtu labāk. Var runāt par to, kā tas izdevās, bet vismaz teorētiski mēs gribējām, lai katram cilvēkam būtu labi. Tā mēs toreiz augām, tā dzīvojām un apmēram astoņdesmit ceturtajā gadā sapratām, ka viss iet greizi un nepareizi. Mēs bijām pirmie, kas par to informēja.

– Vai tiešām nezinājāt par Lat­vijas okupāciju, par to, kas bija noticis patiesībā?

– Es ticēju tam, ko rakstīja grāmatās un mācīja skolā (..) Man bija divdesmit trīs gadi, pabeidzu Rīgas Politehniskā institūta Auto­ma­tizācijas fakultāti un iestājos aspirantūrā, kad pie manis atnāca un uzaicināja strādāt čekā. Attei­cos, sacīdams, ka pie nagu maucējiem nestrādāšu, ja nu vienīgi izlūkošana varētu būt darbs, par kuru varētu padomāt. Izrādījās, viņi bija no izlūkdienesta un jau sen mani bija pētījuši. Tad notika pārbaudes, jo izlūka organismam jābūt spēcīgam, bija daudz jāmācās. Man riebjas lasīt tos izteicienus par čekistu metodēm – ko gan tie cil­vēki zina par to?! Mēs nekad ne­pazemojām cilvēkus. Varbūt bija arī darbinieki, kas izmantoja čekas vārdu, lai darītu dažādas lie­tas, varbūt, bet es zinu, ka mēs tā nerīkojāmies. Un vai tas, ka Lat­vijā viss notika bez asins izliešanas, nav arī mūsu nopelns? Mēs varējām vienā dienā pacelt trīsdesmit tūkstošus apbruņotu cilvēku – mums tādi bija sagatavoti ārkārtas apstākļiem, un mēs varējām dot viņiem komandu rīkoties. Tagad visi ir aizmirsuši, ka to nedarījām.

– Vai esat ticies ar Putinu un vai taisnība, ka savulaik Putins domājis par to, ka varētu jums pie­dāvāt “Gazprom” valdes priekšsēdētāja amatu?

– Uz šiem jautājumiem es negribētu atbildēt.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Karā nosargāt savu kultūru

13:20, 10. Sep, 2025

Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. […]

Slava Cēzaram, piedodiet, – Trampam!

11:56, 9. Sep, 2025
1

Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš […]

Kā intereses aizstāvēs iedzīvotāju padomes

11:54, 8. Sep, 2025

Cēsu novadā darbu uzsākusi pašu skujeniešu ievēlētā Skujenes pagasta iedzīvotāju padome. Tajā iesaistītie ir apņēmības […]

Labie un sliktie

15:23, 3. Sep, 2025
1

Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par […]

Pasaule kā liela ģimene, arī destruktīva

13:48, 3. Sep, 2025

Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj […]

Nedaudz par stārķiem un citiem putniem

15:18, 1. Sep, 2025

Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē […]

Tautas balss

Sludinājumi