Piektdiena, 26. septembris
Vārda dienas: Gundars, Kurts, Knuts

Vai esi savā īstajā vietā

Madara Ozoliņa

Vienmēr esmu ticējusi, ka mums katram zvaigznēs ir ierak­s­tīts liktenis. Šūpulī ir ieliktas mū­su stiprās puses – tas, ko varam un kas padodas. Vajag tikai mācēt to saskatīt un pareizi likt lietā. Citam tas izdosies pavisam ātri, bet cits savu sirdsdarbu atradīs, piemēram, piektajā gadu des­mitā. Tas, par ko esmu pārliecināta, nevajag skriet ar pieri sienā! Ja kaut kas nepadodas, tad varbūt to nemaz nevajag darīt!

Pēdējā laikā šeit, Cēsīs, esmu saskārusies ar cilvēkiem, uz kuriem skatoties, ir skaidri redzams, ka viņi nav savā īstajā vie­tā. Un ne jau tikai tādēļ, ka darbs neiet no rokas, bet arī tāpēc, ka šis cilvēks, darot darbu, izskatās patiesi nelaimīgs. Minē­šu divus pavisam nesenus notikums. Pirmais – skaisti un uz pozitīva viļņa uzsākusi dienas gaitas, dodoties uz darbu, iegāju kādā veikalā. Labprāt iegādātos kādu no graudu kruasāniem, kurus siltus pārdevēja nupat izlikusi uz letes. Kad stiepjos pēc sava noskatītā kruasāna, kur gadījās, kur ne, priekšā (nedaudz uzminot uz maniem pirkstgaliem) nostājas pārdevēja un visus siltos kruasānus saliek sev līdzi ņemšanai. Kad jautāju, vai tiks atnests vēl kas svaigs, saņēmu atbildi, pēc kuras likās, kaut nekad šeit nebūtu ienākusi: “Kad būs, tad būs! Domā, šeit ir baigi forši strā­dāt?” Šoks, apstulbums. No vienas puses, žēl cilvēka, no otras, – kāpēc jāstrādā (ja to tā var saukt) darbs, kurš tik ļoti nepatīk?

Otrs gadījums, kas mani pārsteidza, saistīts ar skaistumkopšanu. Devos uz manikīru pie mei­tenes, kas nupat uzsākusi savu biznesu. Un kādēļ gan ne – sa­vējie taču jāatbalsta! Tomēr atkal vilšanās. Meitene iedod man vates gabaliņu, lai pati sev notīru iepriekš uzlikto gelish laku. Kad esmu to izdarījusi (šobrīd grūti pateikt, kādēļ to darīju, jo vajadzēja pagriezties un iziet ārā), meistarīte, kurai par pakalpojumu maksāju ne mazāko naudu, nekautrējas visu procesa laiku runāt ar draudzeni pa tālruni, līdz­tekus atbildot uz vēstulēm sociālajos tīklos.

Iespējams, esmu ko palaidusi garām un darba ētika vairs nav spēkā. Tomēr ļoti gribētos ticēt tam, ka vēl ir cilvēki, kuri savu darbu dara prasmīgi un ar tīru sirdsapziņu. Ja gadās sliktās dienas (kā jau mums visiem tas mēdz būt), varbūt labāk paņemt brīvdienu? Kas notiks, ja darbu pavirši sāks darīt ugunsdzēsējs, ķirurgs vai pediatrs? Tādēļ rosinu katram pašam uzdot sev jautājumu – vai esmu īstajā vietā?

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Karā nosargāt savu kultūru

13:20, 10. Sep, 2025

Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. […]

Slava Cēzaram, piedodiet, – Trampam!

11:56, 9. Sep, 2025
1

Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš […]

Kā intereses aizstāvēs iedzīvotāju padomes

11:54, 8. Sep, 2025

Cēsu novadā darbu uzsākusi pašu skujeniešu ievēlētā Skujenes pagasta iedzīvotāju padome. Tajā iesaistītie ir apņēmības […]

Labie un sliktie

15:23, 3. Sep, 2025
1

Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par […]

Pasaule kā liela ģimene, arī destruktīva

13:48, 3. Sep, 2025

Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj […]

Nedaudz par stārķiem un citiem putniem

15:18, 1. Sep, 2025

Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē […]

Tautas balss

Sludinājumi