Piektdiena, 26. septembris
Vārda dienas: Gundars, Kurts, Knuts

Vai cilvēks bez kredīta nav cilvēks

Mairita Kaņepe

“Kāpēc iPhone īpašnieki nemīl Android telefonu īpašniekus? Cilvēki bez kredītiem arī ir cilvēki!” Izlasot šo izmisuma sau­cienu, šķiet, tas radies, lai vaicātu, cik tālu turpināsies dzīšanās pēc arvien modernākām tehnoloģijām? Daļa tādēļ pat gatavi vadīt dzīvi uz parāda vai arī dzīvot no viena parāda līdz nākamajam.

Modernākā ierīce jauniešu rīcībā ir kā ieejas biļete vienaudžu sabiedrībā, kā statusa apliecinājums. Vecvecmāmiņām tas bija pašas izšūts kabatlakatiņš, tagad tā ir ierīce, par kuru ik mēnesi jāmaksā kredīts.

Jo smalkāks sazināšanās līdzeklis, jo lielāka vēlme un vajadzība to nemitīgi lietot. Klasesbiedri ir līdzās viens otram, bet nesarunājas. Katrs skatās plaukstas lieluma viedierīcē. Savā ziņā sarunāšanās gan notiek, vismaz telegrammu formāta teikumos, arī apmainīšanās ar attēliem. Jo jaudīgāks jauniešu rokās mūsdienu “telegrāfs”, jo virtuālajā vidē interesantāka dzīve.

Virtuālā vide jaunus cilvēkus tā pievelk, jo savā ziņā līdzinās austrumu pasakai par Aladina lampu. Kādus tik brīnumus nesagādāja no tās izlaistais džins! Arī tagadējie iPhone ir kā džins – krāsains, mutīgs, pārsteidzošs, negaidīts. No brīnumiem nevar vien atrauties. Vai par tādu iespēju nav vērts dzīvot uz kredīta? Jaunie cilvēki pārliecināti, ka ir vērts. Tie, kuri nevar vai negrib, nav īstie.

Sākumklašu meitene pieauguša cilvēka valodā man stāsta, ka šovasar viņai bijis “podziņu” telefons. “Galvenais, lai varu mammu un tēti sazvanīt un viņi mani, vairāk man telefons nebija vajadzīgs. Vasarā ir daudz citu interesantu lietu, ko darīt,” meitene virknē vārdus, lai paskaidrotu krasās pārmaiņas. Pirms tam taču meitenei viens aiz otra bija arvien jaunākas paaudzes viedtālruņi, skārienjutīgi. Ierīce ar iespēju ieiet Aizspogulijā. No tās bērnam allaž bijis grūti atrauties.

“Man bija atkarība no telefona,” desmitgadīgā meitene par savu nelaimi teic nopietnā balsī. Nopietni skatos viņai pretī. Desmit gados jau tāda mācība – piedzīvot atkarību un to apzināties. Stāstot par sevi, šķiet, bērns ir caur atkarību un tikšanu no tās prom izgājis kādu cilvēkam noderīgu mācību. Meitenes mamma vēlas man pačukstēt, kas ir mainījies kopš mūsu iepriekšējās tikšanās. Apturu viņu: “Mums jau bija saruna kā diviem cilvēkiem, kuri nonākuši pie nopietniem secinājumiem.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Karā nosargāt savu kultūru

13:20, 10. Sep, 2025

Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. […]

Slava Cēzaram, piedodiet, – Trampam!

11:56, 9. Sep, 2025
1

Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš […]

Kā intereses aizstāvēs iedzīvotāju padomes

11:54, 8. Sep, 2025

Cēsu novadā darbu uzsākusi pašu skujeniešu ievēlētā Skujenes pagasta iedzīvotāju padome. Tajā iesaistītie ir apņēmības […]

Labie un sliktie

15:23, 3. Sep, 2025
1

Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par […]

Pasaule kā liela ģimene, arī destruktīva

13:48, 3. Sep, 2025

Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj […]

Nedaudz par stārķiem un citiem putniem

15:18, 1. Sep, 2025

Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē […]

Tautas balss

Sludinājumi