Cik daudz tomēr dzīvojam stereotipos, pat dažādos sīkumos. Ieraugot kādā izstādē gleznu, kurā attēlota bērzu birzs agrā pavasarī vai vēlā rudenī, kad sniegs vēl/ jau laukos gozējas, galvā uzreiz sasaiste – Purvītis. Laikam jau katram gleznotājam, kurš vēlas tēlot tādu ainavu, nākas rēķināties, ka vispirms skatītāja prāts satiks Purvīti, tikai tad konkrētās gleznas autoru.
Rīta agrumā, pieejot pie loga un redzot sniega klātu zemi, pašsaprotami gribas dungot: “Uzsniga sniedziņš balts, un zemei palika silti.” Protams, katram stereotipi ir citi, katram dzīves brīdim savi, sava dziesma, ieraugot pirmo sniegu, bet šie “zīmogi” ir, un ar tiem jāsadzīvo. Bieži tam nemaz nepievēršam uzmanību, pat nepiefiksējam, ka tie nostrādā, tas notiek pilnīgi neapzināti. Un tas ir visās jomās – kultūrā, mākslā, ēdienos, politikā, cilvēkos -, visur mūsu uztveri kādā mirklī vispirms ietekmē pašu izveidotie stereotipi.
Ja attiecībā par gleznām un sniegu, tas ir gluži nevainīgi, varētu pat teikt, ikdienas jautrībai piederoši. Domājot par cilvēciskajām attiecībām, sekas var būt daudz nopietnākas. Ja esam par kādu cilvēku radījuši iespaidu, mēs tam uzticamies, kaut tas varbūt neatbilst patiesībai. Iespaidu noteicis kāds saskares mirklis, varbūt pat tikai par viņu dzirdētais, iespējams, to ietekmējis kāds konkrētā cilvēka ieraksts sociālajos tīklos. Bet uzliekam zīmogu un atbilstoši tam veidojam attiecības ar šo cilvēku. Un ne vienmēr problēmas rada, ja iespaids ir negatīvs, var gadīties, ka konkrētais cilvēks radījis ļoti pozitīvu iespaidu, viņam uzticamies, viņš to izmanto savā labā, bet mēs to cenšamies neievērot, piedot, jo labs cilvēks taču, tik sirsnīgs, jautrs. Un otrādi, varbūt tas, kuru uztveram kā netīkamu, patiesībā ir cilvēks, ar kuru kopā varētu izlūkos iet, kurš būtu gatavs palīdzēt jebkurā brīdī, vien sīka nianse, ka pirmajā reizē saskarsme izveidojas citādi, nekā vajadzētu.
Ļoti izteikti ir politiskie stereotipi, tos parasti veido cilvēku radītie sociālo tīklu burbuļi. Tad pilnīgi vienalga, pat ja konkrētais politiķis/ partija dara labu, tas tiek mērots ar stereotipu, ka viss ir slikti!
Mainīt stereotipus ir ļoti grūti. Paši taču esam pieredzējuši, piemēram, kā izveidojas attieksme pret tik ikdienišķu lietu kā kafejnīcu. Ja tur vienu reizi gūta nepatīkama pieredze, tur vairs neejam, kaut varbūt viss jau sen mainījies, viss ir garšīgi, apkalpošana – laba.
Iespējams, ir interesanti pavērot sevi, piefiksēt stereotipus un censties palūkoties ārpus tiem. Bet, lai kā censtos, ieraugot pirmo sniegu, gribas dziedāt – uzsniga sniedziņš balts…
Komentāri