Ugunsgrēks kaimiņu virtuvē

Protams, ja savā virtuvē jādzēš uguns, bet kaut kas aizdedzies arī kaimiņos, neviens nepametīs savu māju, lai vispirms skrietu palīgā citam. Līdzīgi notiek arī politikā, un tas ir saprotami gan tīri cilvēciski, gan no veselā saprāta viedokļa.

Pasaulē, tajā skaitā Eiropā un arī tieši Latvijā, problēmu netrūkst ne jau tikai “Covid-19” dēļ, lai gan pandēmija ļoti daudzus jautājumus saasinājusi līdz nopietnas problēmas līmenim. Ne­var jau arī teikt, ka valstu valdības neliekas ne zinis par jautājumiem, kas ļoti smagi skar citas valstis. Piemēram, daudzas valstis iespēju robežās piegādā vakcīnas un medicīnisko palīdzību Indijai. Starptautiskās organizācijas un Eiropas Savienība gan ievieš san­kcijas, gan pauž savu nostāju jautājumos, kas saistīti ar Krievijas un Baltkrievijas politiku. Tiesa gan, Latvijas iedzīvotāju interese par to, kas notiek tepat kaimiņos, Baltkrievijā, šķiet, ir krietni samazinājusies, un, kā jau minēju, tas ir saprotams. Ja katrs no mums ik dienu uztrauksies par šajās valstīs notiekošo un kā tas ietekmēs mūsu drošību, situācija nemainīsies, tikai pašiem varbūt dzīvot kļūs nepatīkamāk. Un galu galā mums ir gan ārlietu un aizsardzības resors, gan drošības dienesti.

Tomēr, manuprāt, labāk ir zināt patiesību, lai nelolotu veltas ilūzijas par jauko kaimiņvalsti. Un brīdī, kad faktiski tajā visu noteiks Krievija (un tas var notikt, turklāt drīz), nebūtu šoks, ka mūsu austrumu robežas ir kļuvušas daudz apdraudētākas. Par to, kas patiesībā notiek Balt­krievijā, līdz šim esam uzzinājuši, pateicoties baltkrievu žurnālistiem. 18. maijā arī Latviju sasniedza ziņa, ka Baltkrievijas varasiestādes otrdien veikušas kratīšanas lielākā neatkarīgā tīmekļa medija TUT.by birojā un žurnālistu dzīvesvietās, kā arī apturējušas tīmekļa vietnes darbī­bu. Represijas īstenotas arī pret portāliem, kas saistīti ar TUT.by; tiek vēstīts, ka kratīšana notikusi arī lielākajā Baltkrievijas automašīnu tirdzniecības portālā AV.by. Jāpie­bilst, ka aprīlī šo vietni patiesas informācijas iegūšanai izmantoja 60 procenti baltkrievu. Opozī­cijas līderes Svjat­lanas Cihanou­skas padomnieks un žurnālists Franaks Viačorka tviterī ierakstījis: “Šī ir diena, kad vārda brīvība Baltkrievijā pārstāja eksistēt. Mēs redzam plānotu uzbrukumu žurnālistiem un medijiem, kuri riskēja ar savu brīvību, lai baltkrievi uzzinātu patiesību.”

Aprīļa beigās Rīgā tikos ar baltkrievu žurnālistu grupu, kas rehabilitācijas programmā divas nedēļas uzturējās Latvijā. Piedā­vāju ieskatu tajā, ko viņi pastāstīja par žurnālistu darbu un situāciju Baltkrievijā.

“Strādāt Baltkrievijā drīkst tikai tie žurnālisti, kuri ir akreditēti, bet akreditē tikai tos, kuri atbalsta pašiecelto prezidentu Lu­kašenko. Pamazām ārpus likuma nonāk ne tikai žurnālisti, bet daudzi mediji. (..) Līdzīga situācija ir arī portālam TUT.BY – neatkarīgajam ziņu, mediju un pakalpojumu interneta portālam, vienai no piecām populārākajām vietnēm Baltkrie­vijā krievu valodā un populārākajam ziņu tīmekļa portālam valstī. Portālam nesen atņēma akreditāciju, oficiāli tas vairs nav plašsaziņas līdzeklis, bet vismaz pagaidām vēl var darboties kā informācijas avots. Protams, žurnālistiem strādāt ir daudz sarežģītāk, jo oficiāli viņi vairs nedrīkst iegūt informāciju ne no vienas institūcijas, tās neatbildēs, pat ja tas būs jautājums, kuram nav saistības ar politiku.”

“Agrāk mūs aizturēja un piesprieda administratīvo sodu par nelikumīgu plašsaziņas līdzekļu veidošanu, ja strādājām bez akreditācijas – pie mums akreditācija faktiski nozīmē atļauju strādāt kā žurnālistam. Tas bija naudas sods, aptuveni 500 dolāru, bet uz diennaktīm neiesēdināja. Augus­tā pēc prezidenta vēlēšanām situācija mainījās. Tagad akreditācija ir vajadzīga arī tad, ja raksta mājdzīvnieku žurnāliņam par kaķīšiem un sunīšiem. Ja neesi akreditēts, var piespriest aresta diennaktis par piedalīšanos nelikumīgos pasākumos, bet, ja tas atkārtojas, var piespriest pat vairākus gadus cietumā.”

“Nesen veiktās izmaiņas likumā par plašsaziņas līdzekļiem aizliedz žurnālistiem vispār jebko pārraidīt tiešsaistē, ir jāieraksta, lai pēc tam vajadzības gadījumā varētu rediģēt. Tiesa gan, uz akreditētajiem žurnālistiem, kuri veido varai tīkamos un vajadzīgos materiālus, tas gandrīz neattiecas. (..)Šobrīd cietumsodu uz vairākiem gadiem jau saņēmuši trīs Baltkrievijas žurnālisti, bet deviņi ir apcietinājumā un gaida tiesas sēdi. Kolēģi saka, ka nav nekādas nozīmes tam, ko esi vai neesi darījis. Liecinieki, ja tādi vispār tiek pieaicināti, tiesās bieži vien ir kaut kādi milicijas vai specvienību pārstāvji, nereti maskās, par kuru identitāti ne apsūdzētie, ne advokāti nevar pārliecināties, un, protams, viņi piekrīt visam, ko tiesnesis saka. Advokātu šādās tiesas sēdēs nav, vai arī tie ir valsts nozīmētie, kuri vispār nerunā un neko nedara, tikai piedalās sēdēs. Strādāt var tikai Lukašenko režīma atzītie advokāti. Daļa Balt­krievijas advokātu ir aizturēti vai jau ir cietumā, daļa vairs nestrādā.”
“Pirmajos protestu mēnešos, ja aizturēja un tiesā ieradās arī tavs advokāts, tomēr bija iespēja, ka tas palīdzēs, sods nebūs tik bargs. Tagad, ja pat atrodi kādu advokātu, ierašanās uz tiesas sēdi kopā ar savu, ne valsts advokātu automātiski tiek uzskatīta par vainas apliecinājumu.

Žurnālistu aizturēšana tagad publiskos pasākumos gandrīz nenotiek, jo nereti cilvēki mūs metas aizstāvēt. Mūs pastāvīgi izseko. Kad ar mašīnu dodamies prom no kāda pasākuma, mums seko trīs, pat piecas mašīnas – mikroautobusi, vieglās mašīnas ar tumšiem stikliem. Mūsu mašīnu piespiež pie ielas apmales, no sekotāju automašīnām izlec cilvēki gan formās, gan bez tām, gan maskās, gan bruņoti līdz zobiem, gan vīri privātā – parasti vismaz cilvēki desmit. Mūs izvelk no mašīnas bez jebkādiem paskaidrojumiem, it kā mēs būtu bīstamu teroristu grupa, piemēram, Al-Qaida, kuru nekavējoties jāaiztur, bet pēc tam jau varēs noskaidrot, kas ir kas. Protokolā pēc tam tiek ierakstīts jebkas, ko viņi vēlas, piemēram, ka esi aktīvi piedalījies aizliegtā pasākumā, esi izkliedzis lozungus, pat esi uzbrucis milicijas vai specvienību pārstāvjiem, esi pretojies. Saprotiet, likumam nav nekādas nozīmes.”