
Tiem, kuri seko līdzi, kā Rīgā lielajos svētkos savu varējumu mūzikā un dejā parāda bērni un jaunieši no lielām un mazām Latvijas vietām, noteikti ir kāds pasākums, ko gribas skatīt klātienē, vai tas būtu koru konkursa fināls, lielkoncerts Daugavas stadionā, noslēguma koncerts Mežaparkā, gājiens vai vēl kāds cits no daudzajiem pasākumiem.
Daļa dejotāju šogad svētkus atklāja ar radošu un mūsdienīgu skatuviskās dejas uzvedumu “Viedvasara”. Stāsta pamatā ir piecu mūslaiku jauniešu piedzīvojumi vasaras brīvlaikā, kad, esot šķirti, viņi sazinās ar mobilo ierīču palīdzību sazvanoties un sarakstoties, savstarpēji dalās iespaidos par piedzīvoto piecās dažādās vidēs. Tās ir dienas pie omes laukos, pārgājiens mežā kopā ar tēti, izklaides brauciens ar jahtu jūrā līdzās mammai un viņas kolēģiem, valodu nometne Vācijā un brīži dzīvoklī pilsētā. Te labsirdīgi pajokots par lauku dzīvi un par tēti, kurš vēlas izglītot meitu, bet pats mežā neorientējas. Tomēr, kā mēs visi, pat ja pirmajā brīdī esam skeptiskāki, no personīgās pieredzes iegūstam vislabākās un vērtīgākās atziņas, tieši tāpat arī šie jaunieši.
Uzvedumu veidoja 24 jaunradītas dejas un īpaši komponēta un ieskaņota mūzika, kuras tekstuālais materiāls sakņots latviešu tautasdziesmās. Uzvedums vēstīja par Latvijas zemes dažādību, par vērtībām, kuras ir vērts atklāt un apzināties katram: cilvēka saikni ar dabu, darba tikumu, zināšanu nozīmi, draudzību, sadarbību, vienotību un piederības izjūtu savai zemei.
Es ļoti pozitīvi novērtēju uzveduma radošās grupas spēju uzturēt tradīcijas dzīvas caur jaunradi, uzrunājot jauno paaudzi. Šis skatuves dejas uzvedums ne tikai piedāvāja vizuāli iespaidīgu un profesionāli izstrādātu māksliniecisko sniegumu, bet arī pierādīja – tradīcijas var būt dzīvas, aktuālas un saprotamas šodienas jauniešiem. Pieci jaunieši, piecas dažādas vides, mobilās ierīces, vasaras piedzīvojumi – viss tik pazīstams un tuvs mūsdienu skatītājam. Un tomēr stāsta kodols paliek nemainīgs: latviskā dzīvesziņa, vērtības, kas gadu simtiem caur tautasdziesmām nodotas no paaudzes paaudzē. Nav nepieciešams atteikties no saknēm, lai runātu mūsdienīgi, ir māksla tradīcijas ietērpt jaunā formā, nezaudējot to būtību.
Un man šķiet, ka tad, kad tradicionālais un mūsdienīgais satiekas, bērni un jaunieši to vēl vairāk sajūt arī kā kaut ko savu. Bērni un jaunieši, kuri piedalījās uzvedumā, to ne tikai izdzīvoja uz skatuves, bet arī patiesi izbaudīja, tas bija tik ļoti acīmredzams. Stāsts, vide, tēli un mūzika viņiem bija pazīstami, saprotami un tuvi. Tā tautas tradīcijas kļuva vēl uzrunājošākas, vēl dzīvākas. Šķiet, uzveduma noslēgumā, kad neviens vēl nesteidzās prom ne no skatītāju rindām, ne skatuves, bija jūtams, cik ļoti piedzīvotais mūs visus ir uzrunājis, iedvesmojis un ļāvis sajust, ka katrs esam daļiņa no tik dažādās, bet mums mīļās Latvijas.
Komentāri