Lai dzīvo mūsu sportisti! Tā pēc pirmdienas ziņas, ka bobsleja divnieks Oskars Melbārdis un Jānis Strenga Phjončhanas olimpiskajās spēlēs izcīnījuši bronzas medaļu, droši vien iesaucās ne viens vien! Mūsu mazā valsts atkal ir pierādījusi, ka spēj daudz! Lai kādas ķibeles šķaidītu mūsu varas gaiteņus, atkal ir pierādījums, ka mūsu valsts spēj izaudzināt olimpisko medaļu saņēmējus, kuriem jācīnās plecu pie pleca ar sāncenšiem no varenām, lielām, bagātām valstīm.
Un gaviles medaļas ieguvējiem jau nenozīmē, ka nenovērtējam arī tos citus sportistus, kuru sniegums gan neļauj kāpt uz pjedestāla, taču ļauj būt starp pasaules stiprākajiem. Tas jau vien, ka mēs pie TV ekrāniem vai tējas glāzes varam pārspriest, kā neveicies Martinam Dukuram, kurš netika pie medaļas, par Priedulēnas septīto vietu un nākotnes izredzēm jau nākamajās ziemas olimpiskajās spēlēs, ir neatsverams ieguvums. Un jaunais daiļslidotājs no Daugavpils, ātrslidotāji, biatlonisti, slēpotāji – visi mūsējie, kas visai Latvijai dāvā divas neatslābstošas nedēļas, sekojot notikumiem tālajā Dienvidkorejā.
Jā, laikam esam sapratuši, ka medaļas nav galvenais. Svarīgāka ir tā sajūta, kuru saņemam televīzijas pārraidēs, kad tiek nosaukti Latvijas sportistu vārdi un varam sekot viņu sniegumam, kad Latvijas karodziņš parādās starp citu, senāku, tradīcijām bagātāku valstu karogiem. Tas ir tikpat saviļņojoši kā toreiz, pirms daudziem gadiem, kad pirmo reizi olimpiskajās spēlēs Latvijas sportisti startēja ar savas valsts vārdu un karogu. Var jau teikt, ka nu jau sen tas ir pašsaprotami, taču- ja Latvija tomēr nebūtu uz attīstību un pilnveidošanos vērsta valsts, vai tā varētu izaudzināt tik izcilus sportistus, kas startē kopā ar pasaules labākajiem? Kāds jau iebildīs, ka valsts atbalsts nemaz nav bijis tik liels, ka daudz darījuši paši sportisti, viņu vecāki, treneri. Taču atļaušos atgādināt, ka iespējas iecerēt un īstenot sapņus tomēr bijušas šajā valstī, šajā sabiedrībā.
Komentāri