Aizvien biežāk neprotam sakarīgi izteikt savas domas, kur nu vēl dzirdēt, ko kāds sarunu biedrs stāsta. Un iznākums viens – nē, tu tā neteici-, vai arī – kaut ko tādu vispār neesmu dzirdējis. Rādīt sevi pārgudru, izteikties vārdiem, kuru nozīmi vai nu pat nenojaut, vai esi mēģinājis iekalt, cenšoties justies galvas tiesu pārāks, kad kāds pauž savu viedokli – šādi tēli nav jāmeklē filmās, viņi ir ik uz soļa. Un visus vieno nekas cits kā paša mazvērtība, aizvainojums par kaut ko, skaudība par citu veiksmēm. Cilvēks ir cilvēks, katrs taču domā, ka radīts kam augstākam, cēlākam, ka citiem viss krīt no gaisa, tik viņam jāpūlas vaiga sviedros. Tā dzīvē iekārtots, bet tā nav nolemtība, kad šķiet, ka neko nav iespējams mainīt.
Katrā situācijā cilvēks rīkojas, kā māk un liek prāts. Cik tas pieņemams sabiedrībai, atkarīgs, ko un kā ieaudzinājuši vecāki un pedagogi. Gadiem dzirdētais – tu esi spējīgākais, gudrākais, skaistākais utt. – tagad lauž likteņus. Nav viegli samierināties, ka tomēr neesi pirmais, ka neklausās, mutes pavēruši, pat tie, kuri atzina tavu autoritāti. Pieradis būt slavētais, neproti argumentēt savu viedokli, jo tāpat taču katram skaidrs, ka tā ir patiesība. Kad nu nākas teikt ko nopietnu, aizstāvēt savu domu, tad sarunas biedram nākas noskatīties nesakarīgos žestos, dzirdēt ņirdzīgus vārdus, ar kuriem jāsaprot, ka, ja nu ne gluži pasaulē, tad vietējā ciemā jau nu noteikti, ir tikai viens gudrais. Gudrs gan, jo pats, būdams bez galvas,
ļaujas būt par lelli, kuru citi rausta. Un apbrīnotāju pulciņš arī vienmēr apkārt. Viņus neinteresē, kur patiesība, kur likums un taisnība, lielākajai daļai svarīgākais, ka kāds dzīvē izdarījis un sasniedzis ko vairāk, un tas nav pieļaujams. Sak, man vajadzēja būt viņa vietā!
Tāda viduslaiku ainiņa. Tas nekas, ka 21.gadsimts. Un runājam par toleranci, demokrātiju, cieņu pret cilvēku, viņa viedokli, uzskatiem… Tos negribam dzirdēt un arī nemākam par to runāt.
Komentāri