Piektdiena, 26. septembris
Vārda dienas: Gundars, Kurts, Knuts

Patiesības meklēšana

Līga Eglīte

Atzīšos, mani reizēm iespaido autoritāšu viedokļi, kas ir ne vien pārliecinoši izteikti un loģiski pamatoti, bet arī gana skaļi. Tomēr, zinot, ka pasaulē ir daudzas taisnības, mēdzu “meklēt rakstos” arī citas versijas un, ja vien iespējams, satikt ziņu pirmavotu klātienē vai ierasties notikuma vietā. Tas, protams, aizņem vairāk laika, tomēr “pērļu zvejas” rezultāts ir vērtīgāks.

Divas mani interersējošas tēmas aizvadītajā nedēļā plašsaziņas līdzekļos tiek krietni “grauztas un zelētas”. Meža ciršana, jeb meža kopšana pie Rūdolfa Blaumaņa “Brakiem” uz diskusiju izvilinājusi ar atslēgvārdiem “Blaumanis”, “simtgadīgi koki”, “kailcirte”. Pat amatpersonas televīzijas ziņu sižetā nogāž podus, kur nu vēl daudzie komentētāji no teātra un citu mākslu aprindām. Reti kurš no viņiem bijis “Brakos” kaut vai pēdējos desmit gados. Reti kurš iedomājies, no kā tāds lauku muzejs vispār var izdzīvot. Esmu tikusies ar muzeja direktori Zintu Saulīti, redzējusi mežu, kurš ir dabiski izaudzis kādreizējās lauksaimniecības zemēs un nav paša Rūdolfa stādīts, esmu redzējusi fotogrāfijas ar vēsturisko “Braku” apkārtnes kultūrainavu, kur meža nav ne tuvumā. Pirmkārt, muzejam ir jāpalīdz laikus, lai saglabātu vērtības, nevis jāgaida brīdis, kad kāds kliegs: “Muzejs jāglābj!” Otrkārt, mežs ir jākopj. Ja tas nokavēts, jākopj vēl vairāk.

Otra tēma ir filma “Baltu ciltis”, kuras pareizību dažādi “eksperti” sāka apstrīdēt jau pirms pirmizrādes un šobrīd uzskata, ka tā jāaizliedz vai jācenzē, jo slavina mežonību un izvirtību. Pagājušajā vasarā filmēšanas laikā bija vēsturnieku, rekonstrukcijas klubu dalībnieku un arheologu diskusijas klātienē un neklātienē, katrs sižets tika rūpīgi apspriests, un, ja nevarēja izdomāt, kā to ticami parādīt, tad filmā neiekļāva, piemēram, līduma līšanu un siena pļauju. Tika meklēti autentiski darbarīki vai to arheoloģisko atradumu atdarinājumi, un no Cēsu viduslaiku pils kolekcijas tika izmantotas lāpstas, kaplis un siena grābeklis. Piekrītu vēsturniekam un konsultantam Mārtiņam Ruģēnam: “Tikai neviens no zākātājiem nez kādēļ nebija pat uz stundu filmēšanas laukumā, nesala lietū, sniegā lina kreklos, nebrida caur dubļiem ādas apa­vos. Redzēju visus Latvijas rekonstruktorus, kas ar spīdošām acīm tur sala, ar atsaucību dalījās ar saviem padomiem, mantām un klātbūtni, lai būtu tas, kas ir. Un šie cilvēki tiešām ir pelnījuši visu cieņu.”

Patiesība ir. Tās atrašanai vajag laiku un regulāru treniņu.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Karā nosargāt savu kultūru

13:20, 10. Sep, 2025

Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. […]

Slava Cēzaram, piedodiet, – Trampam!

11:56, 9. Sep, 2025
1

Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš […]

Kā intereses aizstāvēs iedzīvotāju padomes

11:54, 8. Sep, 2025

Cēsu novadā darbu uzsākusi pašu skujeniešu ievēlētā Skujenes pagasta iedzīvotāju padome. Tajā iesaistītie ir apņēmības […]

Labie un sliktie

15:23, 3. Sep, 2025
1

Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par […]

Pasaule kā liela ģimene, arī destruktīva

13:48, 3. Sep, 2025

Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj […]

Nedaudz par stārķiem un citiem putniem

15:18, 1. Sep, 2025

Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē […]

Tautas balss

Sludinājumi