Piektdiena, 26. septembris
Vārda dienas: Gundars, Kurts, Knuts

Par prieku

Līga Eglīte

Lai kāds bijis aizvadītais gads, nogalē vēlam viens otram to, kā vienmēr pietrūkst un kā nekad nebūs par daudz. Visbiežāk tās ir trīs labas lietas: prieks, laime un veselība. Un vēl – mīlestība, veiksme, gaisma, sirsnība, brīnums. Patiesībā – neizmērāmas vērtības un bagātības, nenosveramas un nesataustāmas, kas ierodas nebrīdinot, viņu vērtību pamanām tikai tad, kad tās sāk zust vai ir jau prom. Pat novēlējuma autori neprecizē, kad kļūsiet laimīgi un cik lielās devās to saņemsiet. To neviens nezina. Vai būs līdz nākošā gada beigām, vai pietiks tikai svētku brīvdienām?

It īpaši jau prieks, par kuru radio žurnālists Dzintris Kolāts reiz uzdevis retorisku jautājumu: “Kādos tilpumos glabā prieku? Maisos, spaiņos, tūtās, pudelēs, kārbās? Prieks ir gaistošs un vienmēr jārada no jauna, tā ir tā grūtība.”

Kāds izskatās prieks? Lai cik gaistošs, tomēr ir vienīgais, ko mākslinieki centušies uzzīmēt svētku pastkartēs, iemūžinot mirkļus, sajūtas. No vecvecākiem saglabājušies daži seni apsveikumi, starp kuriem ir bildīte ar braucienu kamanās. Lūk, tas tik ir prieks! Kaut ko tādu gribētos izbaudīt!

Pēc daudziem gadiem, kad bērnība jau tālu aiz muguras, Jaungada rītā pie durvīm zvanīja viens vīrs no mūsu mazā miestiņa: “Vai gribat pavizināties?” Zvārguļiem skanot, kamanās traucāmies uz Cēsīm un centrā 12 reizes apriņķojām ap lielo egli. Sajūtas kā pasakā, prieks bezgalīgs un nav aizmirsies līdz šim brīdim. Pilsēta vēl snauž, ielas tukšas, un kāds, kurš pamanīja zirgu un kamanas, droši vien nodomāja, ka sapņo… Neatminos, vai tas bija Zirga gads, taču decembrī atkal bija gana daudz sniega un vēlreiz bija iespēja sēsties kamanās – šoreiz vest prieku arī citiem. Mazsalacā pa baltām un krietni piesnigušām ielām devāmies ķekatās un apciemojām vietējos. Izrībinājām caur veikaliem, iestādēm, uzdziedājām pie vecļaudīm pansionātā un visbeidzot nonācām bērnudārzā, kur mazie vēl gulēja diendusu. Nē, negulēja vis – sēdēja gultiņās un sapņoja vaļā acīm par pasaku tēliem, kas, zvārgulīšiem klusi šķindot, iziet caur istabiņām. Prieks viņu sejās bija vislielākā balva.

Jaunajā gadā novēlu Nīčes sacīto: “Vislabākais veids, kā sākt jaunu dienu, ir pamostoties padomāt, vai būtu iespējams šodien kādam cilvēkam sagādāt prieku.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Karā nosargāt savu kultūru

13:20, 10. Sep, 2025

Protams, karš Ukrainā jau kuro gadu ( diemžēl) ir viena no galvenajām tēmām plašsaziņas līdzekļos. […]

Slava Cēzaram, piedodiet, – Trampam!

11:56, 9. Sep, 2025
1

Ir pilnīgi skaidrs, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pats sev liekas burvīgs. Viņš […]

Kā intereses aizstāvēs iedzīvotāju padomes

11:54, 8. Sep, 2025

Cēsu novadā darbu uzsākusi pašu skujeniešu ievēlētā Skujenes pagasta iedzīvotāju padome. Tajā iesaistītie ir apņēmības […]

Labie un sliktie

15:23, 3. Sep, 2025
1

Mēs faktiski droši varam apgalvot, ka Putins ir sliktais un Zeļenskis- labais, ja runājam par […]

Pasaule kā liela ģimene, arī destruktīva

13:48, 3. Sep, 2025

Grūti aptvert, ka karš Ukrainā turpinās jau ceturto gadu. Turklāt starptautiskā sabiedrība ne tikai nespēj […]

Nedaudz par stārķiem un citiem putniem

15:18, 1. Sep, 2025

Vēl jau tīrumos kādu var redzēt, bet šajās dienās tie būs prom. Vieni viņus dēvē […]

Tautas balss

Sludinājumi