Par bērniem un viņu tiesībām

Jaunais vīrusa paveids omikrons, robežkrīze ar Baltkrieviju un iespējamais Krievijas karš ar Ukrainu, kas var kļūt par globālu draudu, energo­resursu cenu kāpums un Ziemassvētki – tās ir ziņas un notikumi, kas aizēno gandrīz visu pārējo.

Pirms Ziemassvētkiem, kad tiek rīkotas labdarības akcijas, manuprāt, ēnā tomēr palicis jautājums par Latvijas bērnu adopciju uz ārzemēm. Proti, 16. decembrī Saeima trešajā lasījumā ar 59 balsīm “par”, 10 balsīm “pret” un atturoties diviem, bet nebalsojot 18 deputātiem, pieņēma grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas padara neiespējamu adopciju uz ASV. Pirmajā brīdī tāds lēmums izskatās pat ļoti pamatots, jo ASV nav ratificējusi 1993. gada 29. maija Hāgas konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos. Sociālajos tīklos gan izskanēja neapmierinātība ar grozījumiem, jo visvairāk bērnu adoptē uz ASV, pēc tam uz Franciju un Itāliju, turklāt ASV adoptētāji nereti ir latvieši. Otrs lielais iebildums bija, ka Latvijā vislabprātāk adoptē veselus bērnus vecumā līdz septiņiem gadiem, bet ASV adoptē arī bērnus ar dažādām, pat ļoti nopietnām kaitēm, vecākus bērnus, arī pusaudžus.

Papētot adopcijas jautājumu pat tikai mazliet vairāk, atklājas, ka tas tiešām nav tik vienkāršs, kā izskatās pirmajā brīdī. Gadu gaitā nereti publiski izskanējis, ka nav iespējams izsekot adoptēto bērnu likteņiem ASV, jo valstij nav pienākuma, ko garantē Hāgas konvencija. Izrādās, ASV nav ratificējusi arī 1989. gada 20. novembra ANO Konvenciju par bērnu tiesībām. ANO Konvencijai par bērnu tiesībām ir pievienojušās 190 valstis, izņemot ASV, Somā­liju un Dienvidsudānu. Tiesa gan, ASV aktīvi piedalījās konvencijas izstrādes procesā, kas ilga desmit gadu. Tieši ASV iesniegtā redakcija ir atrodama septiņos konvencijas pantos, no kuriem trīs ir pārņemti no ASV Konstitū­cijas. 1995. gada 16. februārī Madelaina Olbraita parakstīja Konvenciju no ASV puses, taču tā joprojām nav ratificēta. Juristi skaidro, ka tas nav saistīts ar kādu ASV īpašu nostāju bērnu adopcijas jautājumos, bet gan ar specifiskiem procesuāliem jautājumiem. Tiek arī skaidrots, ka pievienošanās ANO konvencijai negarantē bērnu tiesību aizstāvību. Starptautiskā nevalstiskā organizācija Human Rights Watch, kas aizstāv cilvēktiesības un veic pētījumus šajā jomā, ir ziņojusi, ka piecas bērniem bīstamākās valstis pasaulē ir Afganistāna, Dienvid­sudāna, Sīrija, Jemena un So­mālija. Trīs no tām ir ratificējušas ANO konvenciju. Vēl jāpiebilst, ka adopcija uz ārvalstīm jau tika ierobežota pirms trīs gadiem, kad mainīja Ministru kabineta noteikumus par adopciju uz ārzemēm no Latvijas audžuģimenēm.

Neapšaubāmi, jebkādi likumu un noteikumu grozījumi būtu jāveic tikai tad, ja tas uzlabotu adopciju un palielinātu adoptēto bērnu skaitu. Un tikpat svarīgi, lai tiktu ievērotas visu adoptēto bērnu tiesības un intereses. Pašlaik Latvijā adopcijai ir pieejami 550 bērni, pēdējos gados ir palielinājies gan adoptēto, gan audžuģimenēs esošo bērnu skaits. Tomēr bērnus ar veselības problēmām un pusaudžus Latvijā nevēlas adoptēt. Nedomāju, ka cēloņi jāmeklē tikai paviršā attieksmē vai izglītības un izpratnes trūkumā. Prob­lēmas veselības aprūpē un ģimeņu materiālais stāvoklis bieži vien padara adopciju par neiespējamo misiju.

Manuprāt, šobrīd sabiedrībai ir grūti spriest par pieņemto grozījumu pamatotību un nepieciešamību, spriedumi lielāko tiesu ir emocionāli, bez īstas izpratnes vai zināšanām šajā jautājumā. Tādēļ būtu vajadzīga publiska diskusija, faktu izklāsts un pamatoti argumenti, vai grozījumi uzlabos bez vecākiem palikušo bērnu situāciju. Tie ir Latvijas bērni, un tā ir daļa no mūsu sabiedrības nākotnē.