Grāmatas – tā ir sabiedrība, kuru cilvēka dzīvē neaizņem nekas cits. Kurš gan no mums nezina nosaukt vidi un tēlus no grāmatu pasaules, ar kuriem reiz dzīvojis un pārdzīvojis no sirds. It sevišķi tas sakāms par bērnības grāmatām. Šos varoņus mēdzam atcerēties arī pēc gadu desmitiem, pašas grāmatas atkal atvērt, lai lasītu priekšā bērniem. Tikai pedagogi ievērojuši, ka tehnikas modernizācijas laikmetā vecāki priekšā lasa aizvien retāk. Arī paši sev brīvo laiku grāmatu lasīšanai atrod retāk. Bērni, iemācījušies boksterēt, grāmatu pasaulē neiegrimst tik bieži kā vajadzētu. Daudz vairāk laika aizrit pie televizora un datora. Informācijas bagāžu jaunā paaudze gan saņem, bet zaudē ko vērtīgu – spēju brīvi spriest par tekstiem, tos analizēt, spēju bez problēmām tikt līdzi apjomam, kas jāizlasa, lai sekotu līdzi visam, ko māca skolā. Cik liela vientulība ir bērnam, kurš slikti lasa – to skolotāji ievēro arvien vairāk. Pedagogus patiesi uztrauc, ka lasīšanas apguves ceļā ir arvien vairāk sprunguļu. Ja ne vecāki, tad skolotāji gan ierāda ceļu uz bibliotēku, bet pēc brīža šī taciņa, bērna nemīta, sāk aizaugt. Maziņie – līdz desmit gadu vecumam – vēl klausa un apsēžas palasīt grāmatiņu, bet pamatskolas klasēs nonācis, pusaudzis vēlas dzīvot citā, steidzīgākā tempā un lasīšanai laiku neatrod, viņa prasmes strauji krītas, iztēles un domu pasaule sašaurinās. Pētījumi apliecina, ka Latvijā netrūkst 15 gadīgo, kas boksterēšanai atkal nonākuši tuvāk nekā tekošai lasīšanai. Lai kā arī nebūtu, lasītprieks joprojām ir dzīvs. Ģimenēs, skolā. Lasīšanas vīruss ir lipīgs, un gudru pieaugušo spēkos ir jebkuru grāmatu padarīt par populārāko – tikai jāatrod veids kā to izdarīt.
Brīvlaikā, kad mācību stunda neseko viena otrai, pirmo līdz ceturto klašu pedagogi no Cēsīm, Valmieras, arī lauku skolām, sapulcējušies sprieda, kas mūsdienās darāms lasīšanas veicināšanas virtuvē, lai lasītprasmes garainis vārītos, lai lasītprieks atgrieztos pie jaunās paaudzes. Mairita Kaņepe
Komentāri