
Šī nedēļa laikam ir vienīgā, kad es gribētu, lai esmu rīdziniece, jo tur notiek XIII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki (LSJDDS). Citās reizēs man galvaspilsētas apmeklējums nav iedomājams bez stresa un iedzīvošanās galvassāpēs. Bet šonedēļ jau no atskaņām vien, kas saklausāmas televīzijas pārraidēs par notikumiem Rīgā, no fotogrāfijām dažādos ziņu kanālos, sociālajos tīklos rodas iespaids, cik svētki skaisti un neatkārtojami. Vai man tikai tā liekas, vai tomēr mediji šoreiz patiešām cenšas nepalaist neko garām. Domāju arī tie, kam neizdevās iegādāties biļetes uz koncertiem, nevar pārlieku skumt (neapšaubot, ka klātbūtnes sajūta tomēr ir kaut kas īpašs), jo visus galvenos notikumus redzam televīzijā, interneta kanālos, Rīgā arī publiskās vietās lielajos ekrānos, kas arī rada kopību un klātbūtni.
Vai tie nedaudzie, kas kaut kādu iemeslu dēļ lielajā notikumā nolēma nepiedalīties, lai gan ar savu darbu bija to pelnījuši, tagad nožēlā nekož pirkstos? Kaut ko tādu piedzīvot dažam ir iespēja tikai vienreiz, jo tādi svētki notiek vien reizi piecgadē. Divpadsmit skolai atvēlētajos gados ir itin viegli iespējams izkrist caur sietu, kas atsijā – būt vai nebūt svētku dalībniekam.
Un šie, XIII LSJDDS, patiešām sajūsmina arī no attāluma. Ir jau zināms un pierasts, ka šādās reizēs lielākoties redzam priecīgas sejas, krāšņus tērpus, tautumeitas vainagos (Vai nevajadzētu rīkot konkurss par skaistāko galvas rotu?), sajūsmas asaras, drošus un talantīgus bērnus, jauniešus. Šoreiz pārsteidz daudzveidība un meistarība, priekšnesumu kvalitāte. Nekas jau cilvēka emocijas nespēj raksturot labāk kā sensenais sarunvalodas izsauciens – man mute palika vaļā! Tā varu teikt par patiešām daudzskaitlīgo kokļu koncertu, kā sacīts svētku mājaslapā: “To, ko rada viena koklētāja roku pieskāriens stīgām, var saukt par skaņu, bet to, ko rada 400 roku pāru, var saukt tikai par brīnumu.” Un kur nu apvienoto simfonisko kamerorķestru koncerts. 1000 instrumentu orķestris vienā vietā, un viens diriģents uz visiem, un skan, labi skan! Apbrīnojamas abas puses! 2000 dejotāju mūsdienu deju uzvedumā “Kastaņu puslode”! Cik daudz talantu, pašaizliedzības, darba, un cik lielisks rezultāts! Un vēl un vēl: skolēnu teātri, vokālie ansambļi, folkloras kopas, garīgās mūzikas programma! Kā tam visam pietiek dalībnieku! Esam patiešām talantīga, kultūras vērtībām bagāta tauta!
Ja nu kaut kas ir slikti, tad vienīgi laikapstākļi. Lietus ielija septiņu gulētāju dienā (27.jūnijā), arī septiņu brāļu dienā (10.jūlijā). Tautas ticējumi sola – līs vēl septiņas nedēļas. Ar slapjām kājām un izmirkušiem tērpiem nevienam negribas būt, bet tie, kas kaut ko līdzīgu piedzīvojuši, zina, – lietus nespēj nomākt sajūsmu par kopbūtni tik grandiozā, tik skaistā, vienojošā, tautas spēku apliecinošā notikumā! Un šodien, 11.jūlijā, tik daudz vēl skaista priekšā. Tas jāredz, tas jāpiedzīvo!
Komentāri