Tas, ka alkoholiķi var apmeklēt anonīmo alkoholiķu jeb AA grupas, lai veseļotos no alkohola atkarības, parasti cilvēkus neizbrīna. Savukārt termins Al-Anon jeb līdzatkarīgo grupa, kā arī PAB (pieaugušo alkoholiķu bērni) grupa bieži izraisa neizpratni, kas tas ir, kam tas domāts. Vēl lielāks pārsteigums mēdz būt, ka tādas grupas daudzus gadus regulāri pulcējas arī Cēsīs, jo Al-Anon grupa “Taurenītis” un Cēsu PAB grupa šogad jau nosvinējušas 13 gadu jubileju.
Al-Anon ir līdzatkarīgo – alkoholiķu radinieku un draugu – pašpalīdzības grupa, kurā cilvēks atveseļojas no līdzatkarības. Tā visbiežāk izpaužas tādējādi, ka ir grūti pateikt nē, ir lielas bailes no noraidījuma, tāpēc cilvēks otra vajadzības liek pāri savējām, kā arī otra dzīvi dzīvo vairāk nekā savējo – raizējoties, baidoties, jūtoties vainīgs par otra atkarību vai kontrolējot to. Cilvēks attaisno otra slikto izturēšanos pret sevi, mēdz domāt, ka būs laimīgs tad, kad otrs nedzers, sūdzas par dzīvi, bet to nemaina. Līdzatkarīgie bieži neapjauš, ka tādi ir, viņi uz Al-Anon grupas sapulci atnāk, jo vēlas palīdzēt tuviniekam, kuram ir atkarības problēma. Tikai esot grupā, saprot, ka pirmām kārtām ir jāpalīdz sev. Tomēr gan līdzatkarīgajiem, gan atkarīgajiem ir kopīga iezīme – viņi būtībā bēg no savas dzīves, viens – alkoholā, otrs – glābšanā.
Latvijā alkoholisms ir milzīga problēma, tas nozīmē, ka ļoti daudz ir līdzatkarīgo, jo viņu uz katru alkoholiķi ir vismaz četri. Līdzatkarība un arī atkarības nereti sakņojas bērnības pieredzē, kad bērnam nav nodrošinātas tādas emocionālās vajadzības kā beznosacījuma mīlestība, pieņemšana, gādība. Tādēļ aktuālas ir arī PAB grupas, tās ir cilvēkiem, kas bērnību pavadījuši disfunkcionālā ģimenē, proti, tajā piedzīvota vardarbība, redzēts alkoholisms vai kas cits.
Protams, tādai grupai darboties mazpilsētā ir zināms izaicinājums, jo ļoti svarīga ir anonimitātes ievērošana. Bet domāju, ir tik ļoti būtiski, ka tās ikvienam ir pieejamas. Parasti gan atkarīgie, gan līdzatkarīgie jūtas bezcerīgi, domā, ka neko mainīt nav iespējams, tādēļ dzīvo ar būtībā nepanesamu nastu. Bet šādas grupas parāda – risinājums tomēr ir. Un tas vien jau ir atvieglojums.
Grupas ir droša vide, kur runāt par savu problēmu, katrs dalās tikai ar savu pieredzi, nekomentējot cita teikto. Grupas pieņem cilvēku tādu, kāds viņš ir. Un tas ir viens no soļiem, lai atveseļotos, lai dziedētu ģimenes traumu, lai spētu veidot citādas attiecības, neatkārtojot vecāku vai paša ģimenē piedzīvoto. Domāju, būtiski, ka, piedaloties šādā grupā, saņem atbalstu, lai kļūtu par mīlošu cilvēku pašam pret sevi, izsāpētu sāpes, atraisītu sevī veselīgu pašcieņu, veidotu veselīgas attiecības gan ģimenē, gan ar draugiem un kolēģiem, attīstītu spēju uzņem-ties atbildību par savu dzīvi. Latvijā ir daudz salauztu ģime-ņu, bet mūsdienās ir dažādas iespējas, kā neturpināt sāpīgo pieredzi.
Komentāri