Sestdiena, 6. decembris
Vārda dienas: Nikolajs, Niklāvs, Niks, Nikola

Negribu, bet jāklausās

Līga Eglīte
02:00, 27. Apr, 2017

Jau pierasts, ka mūsu privātās telpas dzirdamības zonā ielaužas svešas tālruņa sarunas. Pa­tīkami tas nav, taču uz ielas, veikalos, sabiedriskajā transportā, pat konferencēs un tualetē ļoti atbildīgie un visur sasniedzamie cilvēki ar “trubu” pie auss ri­sina darba, bet visbiežāk jau sa­dzīves problēmas. Dažreiz blakus esošajiem tas ir jauks laika kavēklis, jā – kurš gan apgalvos, ka viņam nemaz neinteresē “privātās dzīves smalkumi”, jo daž­reiz gadās uzzināt “satriecošus jau­numus”, bet pārsvarā tas ļoti, ļoti traucē.

Pēdējā laikā esmu novērojusi, pareizāk, sadzirdējusi, ka publiskās vietās skaļākas kļuvušas arī sarunas klātienē divu vai vairāku cilvēku starpā. Vai man tikai tā lie­kas? Latvieši par sevi domā, ka viņi ir tādi mierīgi, pelēki, klu­si, bet patiesībā… temperamentīgāki nekā itāļi. Mediķi skaid­ro, ka daudziem, kuri pēdējos gados intensīvāk lieto dažādas skaņu ierīces, klausās austiņās, ilgi runā pa mobilo tālruni, kā arī lieto medikamentus, kam ir blaknes, pasliktinājusies dzirde.

Cēsis. Eju ar paziņu iepirkties uz vietējiem “modes preču veikaliem” – sameklēt kaut ko smuku lauku darbiem. Ne lūgtas, ne aicinātas dzirdam dialogu: “Ja šitik slikts laiks, nepaspēšu līdz aprīļa beigām iestādīt kartupeļus! Mana māte to nepārdzīvos!” “Neizgāju traktoram tehnisko ap­skati, vecene bija iebāzusi dokumentus… (seko rupjš medicīnisks skaidrojums, kur).” “Brūt­gāns uzdāvināja uz Marhilēviča koncertu biļetes.” “Cik viņam ga­du? Četrdesmit?” “Piec­des­mit!” Iejaucas pārdevēja: “Seš­des­mit!”

Otrā veikalā mēs abas uzzinām par darba tirgu dažādās Eiropas valstīs, Grieķijas salu kūrortu un Slovēnijas politikas apskatu, uzzinām par divām filmām, kuras nekur neder, un internetā pirk­tiem, Ķīnā ražotiem medikamentiem gultas prieku vairošanai.

Pēc šitāda “ziņu apskata” ieejam kafejnīcā Rīgas ielā, bet tur kāda dāma draudzenei ska­ļi saka: “Ak Dievs, šodien visas sievietes ģērbušās vienādi!”

Mājupceļā jāpiestāj pie dārzkopības lietām, un tur aiz plauktiem darbinieces neklātienē “maz­gā šefam galvu” un “dala mantu”. Gluži vai žēl tā cilvēka paliek.

Jā, agrāk vājdzirdība bija tikai vecu cilvēku nelaime, tai bija sli­mību un organisma novecošanās iemesli, taču šobrīd arī brieduma gados esošajiem ir problēmas ar sadzirdēšanu. Un, protams, ar pieklājību pret apkārtējiem.

Komentāri

Lasītākie raksti